Nesaprotu vai braucu pa ceļu, vai ceļa imitāciju ?

Tur bedre, gramba, drebēklis, ielāps uz ielāpa vai turpināt uzskaitīt ?
Tiem, kas ikdienā ar savu auto brauc tikai maršrutā Grobiņa -Liepāja- Nīca, vai pa vēl kādiem tuvākiem pilsētas un piepilsētas ceļiem, šai posmā tik pazīstams ir katrs līkums un katra bedrīte, ka var to izbraukt un apbraukt aizvērtām acīm. Un katrs pie sava ikdienas ceļa posma esam tik pieraduši, ka daudz vairs nedomājam, cik tas viegli vai grūti pieveicams. Vai atkal gluži pretēji - cik braucam, tik piktojamies, cik ilgi vēl lauzīsim savu auto. Kuram tas patīk? Nevienam! Un uz šā fona stāsti, ka Lietuvā vienmēr, jau padomju laikā, ceļi ir labāki, sāk kaitināt, lai gan tajos ir absolūta patiesība. Tiešām viņiem ceļi ir labāki!
Kaitina tāpēc, ka gribam to pašu. Kāpēc viņiem ir labāki ceļi, tas mums paliks nesaprotams, lai gan jāatzīst, ka arī pie mums Latvijā ir daži tādi ceļi, par kuriem vienkārši prieks braukt. Tas ir slavenais “Via Baltica”. Pagājušās nedēļas nogalē, kad atkal bija iespēja kādu posmiņu pa to pabraukties, sirds priekā gandrīz vai lēkāja - tu sēdi pie stūres un jūties gandrīz vai kā kūrortā. Vari mierīgi pļāpāt ar blakussēdētājiem, nevis saspringti vērot, kur atkal būs kārtējā bedre, kārtējā danga, kārtējie, grubuļi, kas pamatīgi izdrebina visus mašīnā sēdošos, kā tas ir nu kaut vai tepat, ja jānokļūst no Liepājas līdz Pāvilostai. Vai pie Liepājas robežas, nogriežoties uz Reģionālo slimnīcu. Vai… Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt ne tikai Liepājā un pilsētas tuvumā, bet visā valstī.
Nē, nevar teikt, ka mūsu valstī bez “Via Baltica” pilnīgi nemaz nebūtu citu ceļu, pa kuriem var braukt ar prieku. Ir gan! Kaut vai šogad sakārtotais Grīzupes ceļš, pa kuru nokļūstam uz Ventspils šosejas. Jauns un gana labs, tikai tas posmiņš īss un līdz ar to īsi arī braucēju prieciņi, jo tūlīt jau atkal TĀ sadrebina. Tur jau tā lieta, ka labie ceļi ir tik īsā gabaliņā, ka braucēji tā īsti pat nepaspēj tos izbaudīt, kad jau atkal zobi jātur, cieši sakosti.
To, ka te rakstītais nav nekādas muļķības, apgalvos ikviens, kurš kaut reizi mūžā sēdies pie stūres vai blakus stūrētajam. Un pilnīgi noteikti tie, kam darbs diendienā saistīts ar braukšanu. To apliecina arī nesen veikts pētījums, kura secinājums ir pavisam neiepriecinošs: 82 % mūsu valsts iedzīvotāju Latvijas autoceļus uzskata par nekvalitatīviem. Vēl sliktāk savas valsts ceļus novērtējuši tikai čehi - tur tos par nekvalitatīviem uzskata 86 procenti iedzīvotāju. Savukārt visaugstāk savus ceļus vērtē vācieši. Tur mazāk nekā puse iedzīvotāju - apgalvo, ka tie ir vietām slikti. Par labajiem Vācijas autobāņiem dzirdēts ne mazums slavinošu vārdu, bet atkal — tas tikai spēj sakaitināt, ja tai pašā brīdī jāsēžas mašīnā, lai dotos ceļā. Gribu braukt pa gludiem ceļiem!! Vai tā jau ir likumsakarība, ka esam vissliktākie gan ceļos, gan arī pārējās dzīves jomās. Gribas teikt , kā saka Krietīne Pastore, sāk kaitināt un ne pa jokam.

Nav ticības partijām.

[Būtu jābrīnās, ja tik ekonomiski saspringtā laikā, kad uzņēmumi bankrotē, cilvēki paliek bez darba, bet valstī pasludinātās taupības režīmā sapņi par algas pieaugumu daudziem novīst kā puķe pirmo rudens salnu ledainajās skavās, ļaudis ar nesatricināmu entuziasmu rautos balsot par to vai citu varas partiju. Turklāt vēl jāņem vērā, ka sabiedrības pesimismu vairojuši ne tikai finansiālie apstākļi, bet arī abi tikko bez rezultāta palikušie referendumi, kas daudziem likuši šaubīties par iespēju valstī ko ietekmēt un mainīt.] Tomēr politiķiem būtu jāsāk uztraukties, jo situācija kļūst aizvien dramatiskāka, proti, socioloģiskās aptaujas rāda, ka lielākā daļa cilvēku pašlaik vispār neietu vēlēt, atstājot izvēli citu rokās. Un tikai viena no varas partijām iekļūtu Saeimā – ZZS, kā arī 5 procentu robežu pārvarētu divas partijas no opozīcijas – "Jaunais laiks" un "Saskaņas centrs", kurš turklāt, ja rīt notiktu vēlēšanas, kļūtu par valdošo spēku mūsu valsts parlamentā. Iespējams, tāda ir tikai šā brīža versija un līdz Saeimas vēlēšanām 2010.gadā vēl pietiekami laika, lai partijas sasmeltu izgāztos ūdeņus. Bet parlamenta vēlēšanu ģenerālmēģinājums – pašvaldību vēlēšanas – nebūt vairs nav aiz kalniem, patiesību sakot, tepat vien – jau nākamā gada jūnijā. Turpmākais atkarīgs, kā partijas spēs mobilizēties, pārvērtēt savas nostādnes, atjaunināties. Pašlaik no varas partijām vislielākā sarosīšanās manāma Tautas partijā, kur jau pavisam atklāti meklē jaunu līderi. Kā pati reālākā tiek minēta pašreizējā iekšlietu ministra Mareka Segliņa kandidatūra, kas mūspusē varētu šķist intriģējoši, jo galu galā Segliņa kungs nāk no Liepājas rajona – no Aizputes. Pašlaik gan grūti spriest, vai iespējamais jaunais TP vadītājs spēs izcelt vienu no varenākajām varas partijām no krīzes, jo mantojums ir smags – sākot no strauji grimstošajiem reitingiem un beidzot ar vienu miljonu latu lielo uzrēķinu, ko sakarā ar vēlēšanu likuma pārkāpumiem atmaksāt Valsts kasē partijai pieprasījis KNAB. Sarmīte Pelcmane