ZIEMASSVĒTKI.
Ziemassvētku vakarā vajag visas lampas sadegt, lai Laimīte redzētu, kur staigāt.
Šai Ziemassvētku naktī,kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds.
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt!
Ziemassvētku ticējumi…
Ziemassvētku rītā jāceļas agri, lai visu gadu varētu agri celties.
Ja Ziemassvētku naktī debesis zvaigžņotas, nākamajā gadā būs laba raža, turpretī apmākušās debesis sola neražu.
Ziemassvētku vakarā ātri jābeidz darbi, lai tie labi veiktos visu gadu.
Ziemassvētku naktī jāēd 9 reizes pēc kārtas, tad nākamais gads būs bagāts.
Ziemassvētku vakarā velk ar krītu uz visām durvīm krustus, tad ļaunais gars iet prom.
Ziemassvētku vakarā jālej bļodā ūdens, jāiepilina divi pilieni sveču tauku un jāsamaisa.
Ja pilieni saiet kopā, tad pāris apprecēsies, ja ne, tad izšķirsies.
Ziemassvētku vakarā vajag visas lampas sadegt, lai Laimīte redzētu, kur staigāt.
Ja pirms Ziemassvētkiem daudz sniega, pirms Jāņiem būs daudz lietus.
Lai naudas nekad netrūktu, tad Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdot.
Ziemassvētku naktī svešinieki nav jāpatur mājā.
Ziemassvētki ir auglības svētki, tāpēc Ziemassvētku sestdienā jāēd un jādzer līdz pulksten divpadsmitiem, tad būs auglīga vasara.
Ja ūdeņi pirms Ziemassvētkiem trīs reizes pārsalst, būs bagāta vasara.
Ziemassvētku vakarā jātur maize, sāls un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs.
Kad Ziemassvētku naktī iet uz krusta ceļu, tad var dabūt visu zināt, kas nākamā gadā notiks.
Lai būtu daudz naudas, tad Ziemassvētku vakarā melns kaķis jānes ap baznīcu.
Ja Ziemassvētkos ir sniegputenis, nākamgad būs daudz medus.
Ja ap Ziemassvētkiem logos daudz leduspuķu, būs laba augļu raža.
No kaudzes velk žagarus. Ja gadās kupls un taisns, līgavainis būs stalts un bagāts, ja mazs un līks — ķeists un nabags.
Zem traukiem… uz galda saliek maizi, atslēgu, gredzenu, naudu, smiltis un ļauj katram paņemt savējo.
Kas izvelk maizi — būs pārticis,
atslēgu — būs saimnieks,
gredzenu — apprecēsies,
naudu — kļūs bagāts,
smiltis — viss izjuks, kā uz smiltīm būvēts.
UN VĒL… Ziemassvētku ticējumi.
Ziemassvētku sestdienas vakarā jāuzliek uz grīdas gabaliņš gaļas un maizes, tad jālaiž istabā suns. Ko suns pirmo ķers, tas tai gadā būs dārgāks.
Zaļi Ziemassvētki dara baltas Lieldienas.
Ja Ziemassvētku nedēļā prusaki pa kūlu rāpo, tad būs badīga vasara.
Ziemassvētku nakti jāiet basām kājām ābeles purināt, tad nākošu gadu būs pulka ābolu.
Ziemassvētku naktī jāiet uz kūti klausīties, ko zirgi runā, tad dabūs zināt nākamas lietas.
Lai uzzinātu, cik gadus vēl dzīvos vai arī pēc cik gadiem sasniegs to, ko vēlas, tad Ziemassvētku priekšvakarā jāņem glāze, jāizrauj pašam savs mats no galvas un mats jāiever zelta laulājamā gredzenā.
Gredzens jāliek glāzē. Pēc tam jānodomā, ko vēlas zināt. Gredzens pašam jātur tik ilgi, kamēr tas sit pa glāzes malām. Ja nesit, tad domātais piepildās tanī pašā gadā.
Kura meita grib precēties, tai Ziemassvētku rītā jāizslauka istaba, jāizber mēsli ārā, uz tiem jānostājas un jāiesaucas:
«Ū, ū!» Kurā pusē suns ieriesies, no tās puses nāks izredzētais tautas dēls.
Ja meita redz Ziemassvētku naktī sapnī kādu puisi viņai kreklu pasniedzam, tad tas būs viņas brūtgāns. Ja tāpat puisis redz meitu, tad tā būs viņa brūte.
Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži ir laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas.
Pati saulgriežu diena … 22. decembrī.
Taču, cik var spriest pēc tautas dziesmām un citiem materiāliem, Ziemassvētki svinēti trīs četras dienas, sākot ar 20.–21.decembri. Ziemassvētkiem savulaik cilvēki gatavojušies ļoti ilgi — sakopuši sētu, izpušķojuši istabu ar dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām un dziju.
Ziemassvētkos īpaši iecienīti bijuši puzuri — pakarami pušķojumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes — kartupeļos sadurti salmi vai niedres.
Svētku cienastam tikuši gatavoti dažādi ēdieni un dzērieni.
Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu latvieši uzskatījuši cūkas šņukuru, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas.
Ziemassvētkos dziedājuši dziesmas un gājuši rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza — tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris ziemas saulgriežu laikā.
Ziemassvētku vakaru dēvējuši arī par Bluķa vakaru saistībā ar bluķa vilkšanas tradīciju — iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēluši pa pagalmu vai no vienām mājām uz otrām un tad sadedzinājuši.
Daži pētnieki uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tā velk augšup un mudina atgriezties, citi — ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.
Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm ir budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana — pārģērbšanās dažādās maskās un iešana no vienas mājas uz otru.
Maskotos gājienus bieži dēvēja par budēļiem, ķekatām, kūjniekiem, čigāniem, danču bērniem, bukiem, ļekatniekiem, Zīmassvātku čigoniem, ķekatām, vastlāvjiem, kuozu ciganiem, budēļiem, kurcumiem, miežvilkiem, galenkām, tatriem, kaitys, spokstiņiem un vēl visum-visādi sauktiem ķekatniekiem.
Pārģērbtā galvenais uzdevums ir panākt, lai viņu nevarētu pazīt ne pēc izskata, ne pēc balss. Šai nolūkā mutē jāņem kāds priekšmets, piemēram, no kartupeļa vai kāļa izgriezti liekie zobi, un skaļā, pārvērstā balsī jābrēc.
Seju visvieglāk noslēpt it, to aizsedzot. Vīri mauca dziļi uz acīm cepuri, bet sievas tīstījās lielos lakatos. Primitīvu sejas masku varēja izgatavot no drānas, kažoka, mizas, koka, zeķes. Citkārt maskai malās piesēja aukliņas un pret acīm, degunu un muti izgrieza caurumus.
Viens no vienkāršākajiem pārģērbšanās veidiem ir uzvilkt uz otru pusi izgrieztas drēbes, sevišķi kažoku. Pie jostas tiek piekārti dažādi zvani un zvārguļi, koka duncis.
Citkārt apģērbu apšuva ar izkrāsotām ēveļskaidām, lupatiņām. Jo raibāks un dīvaināks izskatījās ķekatnieks, jo vairāk ticēja viņa maģiskajam spēkam. Bieži vien sievietes un vīrieši mainījās apģērbiem - ne tikai jokiem, bet arī auglības vairošanai.
Senos latviešu Ziemassvētkus laika gaitā stipri ietekmējušas citu zemju tradīcijas. Tā kristīgās baznīcas svinētie Kristus bērniņa piedzimšanas svētki pamazām sajaukušies ar latviešu pagāniskajiem ziemas saulgriežu svētkiem, un tagad mēs tos svinam ne vairs īstajā, astronomiskajā saulgriežu dienā — 22. decembrī —, bet gan 24. decembrī.
Arī pazīstamā Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās pirms nieka 100–150 gadiem.
Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies…
Ziemassvētki un ar tiem saistītie dzejoļi atrodami …ŠEIT.
