Vainas apziņa, uzmācīgas emocijas kuras tevi nomoka
Vainas apziņa.
Es rosinu atšķirt jēdzienus “vainas apziņa” un “kauns”. Ja to vienkāršojam, kauns ir emocijas, kuras mēs piedzīvojam, jo uzskatām, ka esam nepareizi izturējušies pret citu cilvēku
Te būs iespējamā vieta TAVAI reklāmai! Nopietns reklāmdevējs gaidīts! Raksti vienosimies...Vainas apziņa, kas tā ir?
Svarīgs ir apstāklis, ka cilvēks pats par to zina. Kaunam ir nepieciešami trīs nosacījumi.
1. Situācija un cits cilvēks, kura priekšā mums patiesībā ir kauns.
2. Vainas apziņa pēc būtības paša priekšā.
3. Vainas apziņai pietiek ar pašu situāciju.
Skaidrs ir viens, ka ar vainas atziņu mēs paši parādām sev “sarkano kartīti” un piešķiram sodu. Lai tiktu galā ar vainas apziņu, jums nedaudz jāmaina skatījums uz pašreizējo situāciju.
Vainas apziņa, atgriezties pagātnē.
Vainas apziņa vienmēr tiek vērsta uz pagātni jo mēs nožēlojam kādreiz pieļautās kļūdas, savas darbības vai bezdarbību.
Taču līdz šim neviens nav spējis atgriezties laikā, lai kaut ko mainītu. Tad kāda jēga spēlēt vienu un to pašu “plati” savā galvā, izraisot attiecīgās emocijas?
Vai tas kaut kā palīdzēs mainīt situāciju?
Ja nē, tad pret savu pagātni jāizturas tāpat, kā mēs izturāmies pret visu, ko nevaram ietekmēt: laikapstākļiem, inflāciju, bezdarbu un daudz ko citu. Mēs vienkārši pieņemam šos apstākļus.
Vainas apziņa, tiesības kļūdīties.
Tev, nez kāpēc šķiet, ka neviens cits izņemot tevi, nepieļauj kļūdas. Dažreiz mēs domājam, ka citi cilvēki var kļūdīties, bet mēs paši nekad nedrīkstam.
Rodas jautājums, kādu iemeslu dēļ mēs uzskatām, ka mums ir jārīkojas šādi, nevis citādi. Ja kas, dažās situācijās esam spiesti novirzīties no ierastā uzvedības veida, tad sākam justies vainīgi.
Varbūt ir pienācis laiks pieņemt faktu, ka cilvēki pieļauj kļūdas, un jūs un es neesam izņēmums?
Ir arī vērts apzināties, ka dzīvē viss nevar noritēt pēc kāda skaidra plāna. Ne es, ne kāds cits nevar uzvesties pēc kaut kāda uzrakstīta vadmotīva. Mācīšanās piedot sev ir prasme, ko var attīstīt.
Kas ir tiesneši līdzdalībai?
Dažreiz mēs tik ļoti spēlējamies ar vainas apziņu, ka nepakļaujam savu “vainu” racionālam un kritiskam vērtējumam. Nu, kurš mums ir teicis, vai labāk, kurš pierādīja, ka tajā vai citā situācijā mēs esam vainīgi?
Mēs mīlam lolot savu lepnumu un ticam, ka viss pasaulē notiek tikai pateicoties mūsu līdzdalībai. Šai parādībai ir savs nosaukums – personalizācija. Zini, ka tas nav nekas vairāk kā prāta lamatas.
Pirmkārt, ir vērts atrast neapgāžamus pierādījumus mūsu vainai, ka notikušais ir mūsu rīcības vai bezdarbības rezultāts, nevis tikai visu, kas dzīvē notiek, novelt uz mūsu pašu rēķina.
Vainas apziņa, vaina vai žēlums?
Dažreiz aiz vainas apziņas slēpjam žēlumu pret sevi. Tas ir tā, it kā mēs slēpjamies aiz kaut kādām savām, bieži vien tālām kļūdām. Taisot plānus nākotnei, tu tomēr uz priekšu netiec.
Cilvēka smadzenes šādās situācijās it kā saka: “Nu, kā es kaut ko darīšu pēc tādas kļūdas? Es jūtu lielu vainas apziņu. Neko citu nedarīšu, lai visu vēl vairāk nesabojātu”.
Žanra klasika šajā ziņā ir vainas sajūta pēc šķiršanās, kad laulība objektīvi bija lemta neveiksmei. Cilvēks iestrēgst pagātnē, vaino sevi. Šī vaina neļauj veidot jaunas attiecības.
Tomēr der iegaumēt, ka skatoties nākotnē jāizbeidz sevi žēlot un nav vajadzības slēpties aiz savām neveiksmēm.
Vainas apziņa, kas tālāk? Jau teicu, ka nav jēgas domāt par pagātnes notikumiem, ja vien negrasāmies izdarīt attiecīgus secinājumus, lai šādas kļūdas vairs nepieļautu.
Tāpēc ir daudz labāk saprast, kas tieši bija nepareizi, piestrādāt pie kļūdām un doties tālāk. Kamēr vainas sajūta būs kā važas, tā mūs bremzēs tālāko dzīves plānu īstenošanā.
Varbūt ir pienācis laiks nomest šīs važas?
Un neaizmirstiet Ēriha Marijas Remarka vārdus no grāmatas “Laiks dzīvot un laiks mirt”: “Sirdsapziņa parasti moka nevis tos, kuri ir vainīgi, bet gan nevainīgos”.
Labu Dienu!