Psiholoģiska sāpe, izzūdoša vai zuduša komforta turēšana

Psiholoģiska sāpe.

Būtība šādai sāpei ir vienkārša, nesaskaņas ar notiekošo, ko izraisa saistīšanās ar noteiktiem garīgiem šabloniem. Rezultātā mēģinājums ar spēku saglabāt šo komforta veidņu stabilitāti izraisa spēcīgu smadzeņu pārslodzi.

Lai skatītu svarīgu reklāmu, piemeklētu tieši TEV, izslēdz reklāmu bloķētāju! Raksta turpinājums zemāk:  

Ja jūs zīmējat attēlu, tad mēģināt noturēt ierastās psihoveidnes uz realitātes izmaiņu fona ir tas pats, kā mēģināt noturēt vilcienu, kas steidzas prom, satverot to ar domu.

Psiholoģiska sāpe, kā tas viss notiek?

Cilvēks dzīvo tēlos. Tas rada noteiktu attēlu kopumu ar noteiktu attiecību kopumu starp tiem. Piemēram, “Viņa mani mīl – un mēs būsim kopā mūžīgi!”. Vai “Mani draugi mani nekad nenodos!”, vai “Es esmu jauns un vesels – un tā ir dzīves norma!”, utt.

Šīs attiecības starp attēliem (mijiedarbība starp garīgajām attieksmēm) laika gaitā kļūst stabilas un spēcīgas, kā spēcīga koka saknes, kas savienotas ar augsni.

Cilvēks pie tiem ne tikai pierod, bet arī identificē sevi ar tiem kopumā. Patiesībā cilvēks rada spēcīgas un stabilas enerģijas spēka līnijas, kas patiešām saista viņu ar enerģiju, kas modelē viņam vēlamo tēlu.

Psiholoģiska sāpe, ja realitāte mainās.

Realitāte un iedomu sakarības sāk “kustēties”. Cilvēks tam nav gatavs, viņš dzīvo savā identificēšanās inercē ar ierastajiem tēliem-komplektiem, ir audzis līdz ar tiem.

Rezultāts ir vienkāršs, mēģinot ar savu spēku (enerģiju) noturēt mainīgo realitāti, cilvēks izjūt arvien pieaugošu “garīgo” (un patiesībā arī enerģētisko) spriedzi. Līdz pat tādam līmenim, kas var viņu padarīt neadekvātu citu cilvēku skatījumā.

Citiem vārdiem sakot, psiholoģisko sāpju būtība ir nenotverama komforta turēšana.

Paradokss ir tāds, ka vienīgais veids, kā atrisināt šo problēmu (ja viss ir sasniedzis problēmas līmeni), ir ATBRĪVOT netveramo vai aizejošo komfortu. Šajā risinājumā mēs atkal varam viegli saskatīt inerces kaitējumu. Galu galā mēģinājums noturēt to, kas aiziet, ir vēlme dzīvot pēc inerces.

Ja kas, tas noved pie neizbēgamām ciešanām.

Taču tas nenozīmē, ka tiklīdz kaut kas tavā dzīvē sāk “kustēties”, tas nekavējoties ir jāatmet un jāaizmirst. Nē – šāds mehānisms ir tikpat rupjš un vulgārs kā mēģinājums noturēties pie dinamiskas realitātes.

Labākais algoritms ir darīt visu iespējamo, lai situāciju veidotu ērtāku un stabilāku. Tajā pašā laikā ne mirkli nemēģināt to piesavināt un noturēt. Šāds algoritms apvieno šķelto diskrētumu, tas ļauj strādāt pie stabilas situācijas radīšanas – nevis turēt stabilitāti, kā kaut ko uz ko jums ir tiesības.

Šajā sakarā ļoti nozīmīga ir māksla gleznot ar ūdeni uz asfalta, ko piekopj daži meistari Ķīnā. Zīmējums var būt ļoti skaists, bet pēc dažām sekundēm ūdens iztvaiko un tas pazūd.

Līdzsvarota pieņemšana gan jūsu radītajam skaistumam, gan tā netveramībai – tas ir algoritms, kurā psiholoģiskas sāpes ir vienkārši neiespējamas.

Psiholoģiska sāpe, rezumēšu teikto.

Ja tu tiešām mēģini vienpusēji noturēties pie netveramās realitātes, tad tu esi jokains indivīds, kas vēlas stumt Gaiziņu ar saucieniem “Nē, tu pārcelsies citur! ES teicu kusties!”. Šajā situācijā ir nedaudz dīvaini vainot klātesošo smaidus.

Labu Dienu!