Pēc 65, vai var baudīt dzīvi pēc sešdesmit pieciem gadiem

Pēc 65.

Ne visi to prot! Daudz cilvēku vienkārši padodas nenovēršamam vecuma periodam. Parasti domājot, ka viss ir sabojāts! DZĪVE ir beigusies. Tagad atliek tikai lēni izdzist un pazemīgi gaidīt savu pēdējo stundu.

Citi izmisīgi “airē” ar rokām un mēģina peldēt vienā līmenī ar jaunajiem, tā sacīt turēt līdzi. Tikai neliela daļa prot izbaudīt pēdējo dzīves daļu, cenšoties izdzīvot šo posmu pēc iespējas laimīgāk.

Nezinu kā ar vīriešiem, varbūt kāds komentāros dos kādu ziņu, bet šoreiz par sievietēm, kas kā zināms dzīvo ilgāk.

Pēc 65, kā es pavadu šo laiku.

Pirmkārt, es izslēdzu dažus cilvēkus no savas komunikācijas un pārstāju baidīties no vientulības. Citiem tas liksies briesmīgi, bet centīšos paskaidrot.

Man dzīvē atlicis pārāk maz laika, lai atdotu to cilvēkiem, kuri man nav interesanti, uzklausītu viņu vairākkārtējās žēlabas par dzīvi. Par bērniem, kas neatbalsta, par vedeklām un znotiem, par ārstiem, par pārdevēju veikalā, par cenām, par pensijām….. un vispār par mūžu.

Es savā lokā atstāju tikai divas draudzenes, kuras man bija tuvas garā un ar pareiziem pasaules uzskatiem. Tajā pašā laikā es sāku baudīt to, ka esmu vienatnē. Izrādījās, ka tas ir lieliski!

Pēc 65, es pārstāju izskatīties jauna!

Ja godīgi, šo ieradumu pārvarēt bija visgrūtāk un galvenais, atbrīvoties no domas, kā es izskatos. Ja kas, ja tā labi padomā, pēdējos gados es izmisīgi meklēju apģērbu jaunatnes nodaļās, cenšoties rast kompromisa risinājumus - izskatīties “stilīgi, moderni, jauneklīgi”, bet ne smieklīgi.

Ideālā gadījumā drēbēm vajadzētu kalpot vismaz desmit gadus. Vismaz skatoties no tālienes. Taču es jutu, ka ar katru gadu arvien manāmāka kļuva nesaskaņa starp apģērba stilu un seju.

Un tad es sev jautāju: “Kāpēc es to daru? Kam es kļūstu jaunāka?” Draugiem un radiem? Ja kas, viņi ļoti labi zina manu vecumu. Garāmgājējiem? Viņiem ir vienalga, kāda tante iet viņiem pretī. Vīriešiem? Es noteikti vairs netaisos veidot attiecības un priekš kam man tas būtu vajadzīgs!

Pēc 65, mans risinājums.

Es pārstāju izskatīties jaunāka – sāku pirkt vienkārši ērtas, kvalitatīvas un pieklājīgas lietas. Tajā pašā laikā draugu attieksme pret mani nav mainījusies. Taču ziniet, es nekļuvu nelaimīga, es sapratu šā perioda burvību pavisam citādi.

Vēl viens radikāls solis, pārstāju pirkt dekoratīvo kosmētiku. Ak-o-o-o!!! Šis ir vēl viens punkts, ar kuru nebija viegli tikt galā. Galu galā mana jaunība bija 80. un 90. gados, kad bija košā grima bums.

Bultas uz acīm, acu ēnas, vaigu sārtums, kontūrzīmuļi, tonālais krēms un lūpu krāsa – bez šī komplekta toreiz sievietei neiztikt. Man iziešana sabiedrībā “bez kosmētikas” bija līdzvērtīga iziešanai uz ielas kailai. Jāsaka, ka ar grūtībām un lielu piespiešanos es atbrīvojos no šī ieraduma.

To, ka pienācis laiks beigt krāsoties, sapratu, kad tirgū ieraudzīju 60-70 gadus vecas sievietes tirgojot kartupeļus ar košu grimu. Izskatījās briesmīgi! No daudzajām sievietēm tirgū, tikai vienai bija absolūti “tīra” seja - un tajā pašā laikā viņa izskatījās daudzkārt pievilcīgāka nekā tās, kuras uz iegrimušās vecīgās mutes smērēja sarkanu bordo lūpu krāsu.

Tas ir viss!

Pēc 65, pārstāju palīdzēt bērniem.

Ak šausmas, teiksi, kā tā var! Paskaidrošu. Līdz šim uzskatīju par obligātu iedot naudu vai kā citādi materiāli atbalstīt dēlu. Balstījos uz atziņu, ka viņi ir jauni, viņiem ir tik daudz dažādu pieprasījumu.

Tāpēc uzskatīju par pienākumu palīdzēt, un sasniedzot pensijas vecumu, darbu nepametu, jā “velns viņu parāvis”, domāju darbu. Tad es sev sacīju: “Tas ir viss!!! Mani dārgie! Es turpinu jūs mīlēt! Taču esmu sasniegusi vecumu, kad bērni palīdz saviem vecākiem, nevis otrādi.”

Un…pasaule nesabruka!

Sapurināju domas un pametu darbu.

Izrādījās, ka pilnīgi velti es šausmīgi baidījos pamest darbu, domājot, kā es varēšu iztikt no savas pensijas?! Apmeklēju kursus un iemācījos veidot ilustrācijas, jā un rakstu, par ko vari pārliecināties lasot šo manu sūtījumu draudzenēm, jā tām divām, kuras palikušas.

Tagad papildus pensijai es pelnu naudu internetā. Ar to man pietiek. Jebkurā gadījumā šāda nodarbošanās man patīk vairāk, nekā pienākums rītausmā piecelties un steigties uz darbu.

Pēc 65, pārstāja lietot neveselīgu pārtiku.

Pēc aiziešanas no aktīvās darba vietas es sāku pievērst lielāku uzmanību savam uzturam. Ātrās uzkodas vai veikalā nopērkamie pelmeņi ir pagātnē. Es to visu pilnībā izslēdzu no savas ēdienkartes.

Tagad man ir laiks pagatavot pilnvērtīgu maltīti ar maksimāli veselīgām sastāvdaļām un minimālu kaloriju daudzumu. Es atteicos no konfektēm! Nemelošu - sākumā mani joprojām piesaistīja saldumi. Tagad tie izraisa vieglu riebumu, jo saprotu to slikto iedarbību uz manu organismu it sevišķi pēc 65 gadiem.

Pēc 65, pārstāju sagādāt negaidītu prieku citiem.

Iepriekš man šķita, ka ir egoistiski domāt par savu prieku un tā iegūšanu tikai sev. Ja kas, netālā pagātnē, man vienmēr rūpēja mīļoto cilvēku, draugu un līdzcilvēku komforts.

Kas bijis ir izbijis, es nāku pie racionāla prāta. Radinieki sākumā bija pārsteigti, bet pēc tam nomierinājās. Taču tagad, es jūtos daudz labāk! Es pārtraucu darīt kaut ko tādu, kas man nesagādā prieku un baudu.

Tikai tagad nonācu pie secinājuma, ka daži cilvēki tā dzīvoja visu mūžu un nekas, dzīvo labi bez liekiem kompleksiem. Es ar novēlotu izbrīnu sapratu, ka tas ir tik lieliski.

Tiklīdz es sapratu, ka vairs nevēlos dzīvot, lai izpatiktu citiem, es uzreiz sapratu, ka man ir jāmaina savas prioritātes. Galu galā līdz šim savas vēlmes un vajadzības vienmēr lieku pēdējā vietā - vispirms bērni, mazbērni, draudzenes un tikai tad es.

Tagad ir otrādi, vai kļuvu egoiste?

Tagad es sev aizliedzu domāt par vecumu. Nu, grumbas… nu, vecas rokas… bet es taču vairs neesmu jauna. Es mierīgi skatos uz savām rokām, uz grumbām sejā un nemoku sevi ar bezjēdzīgiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Varbūt jums ir ko piebilst no savas personīgās pieredzes. No kā vēl jāatsakās, lai izbaudītu dzīvi pēc 65 gadiem? Ja nezini sava vecuma klasifikāciju, tad nu lūdzu:

• 60-74 gadi – senioru vecums,
• 75 gadi un vecāki – veci,
• no 90 gadiem – ilgdzīvotāji.

Sanita.

Labu Dienu!