Nesavaldīgs bērns.

Bērnu rupjības vai necienīga attieksme pret vecākiem nav nekas neparasts. Vecāki ar šādu bērna uzvedību parasti saskaras pusaudža gados, Taču tas var notikt daudz agrāk.

Tātad, jau 9-10 gadus vecs bērns pēkšņi sāk agresīvi izturēties pret saviem vecākiem, kliegt uz viņiem, strīdēties. Sodi bieži vien nelīdz, bet tikai pasliktina situāciju.

Nesavaldīgs bērns, kas jādara.

Pirmais ko varam darīt ir saprast šīs uzvedības iemeslus. Necieņa pret vecākiem no bērnu puses vairumā gadījumu ir uzmanības piesaistīšana. Ja bērns nesaņems to, ko vēlas, tad viņš turpinās būt rupjš.

Piemēram.

Mamma runā ar draudzeni vai tēvu, bērns viņu pastāvīgi pārtrauc, novērš uzmanību un pat mēģina pārtraukt sarunu.

Nepareiza reakcija.

Paaugstināta balss atbildē, rupjība un sods. Piemēram, izolācija citā telpā. Bērns šajā gadījumā var vēl vairāk zaudēt kontroli pār sevi, kļūt agresīvs. Pat izkliegt tādas frāzes kā “Es tevi ienīstu” utt.

Pareizā reakcija.

Pārtrauciet sarunu, protams, atvainojaties par to sarunu biedram. Pēc atvainošanās jāpievērš uzmanība bērnam un jānoskaidro, ko viņš gribēja.

Vēlāk, kad pienāks īstais brīdis, vajadzētu pārrunāt, kāpēc traucēšana un uzmanības piesaistīšana šādā veidā ir necienīga rīcība. Izmantojot kādu dzīves situācijas piemēru, lai izskaidrotu, kas ir cieņa pret citiem cilvēkiem un kāpēc tā ir svarīga.

Ļoti bieži to, ko pieaugušais savas pieredzes un izveidoto morāles principu dēļ uztver kā necieņu, bērns dara neapzināti, emociju iespaidā. It sevišķi kad izjūt aizvainojumu, bezspēcību vai dusmas. Viņš izpauž savas jūtas, kā māk. Jāsaprot, ka vēl nav attīstījusies bērna emocionālā inteliģence.

Vecāki bieži uztver bērna mēģinājumus sevi aizsargāt kā necieņu. Viņš ar visu savu uzvedību saka: “Nē! Nedari man tā!” vai “Es to negribu!” Šajā situācijā ir nepieciešams dialogs.

Piemēram.

Es saprotu, ka tu esi dusmīgs, ka šodien nesatiksi draugu, bet nomierināsimies un pārrunāsim par to vēlreiz. Cik tas ir reāli, dot bērnam laiku nomierināties. Var tā: “Es tagad uzvārīšu tēju, un, kad būsi gatavs ar mani runāt, mēs visu apspriedīsim.”

Jāpatur prātā arī tas, ka rupjības un necieņas cēlonis var būt pavisam citi iemesli, kas nav tieši saistīti ar vecākiem. Bērnam var rasties grūtības skolā vai konflikts ar vienaudžiem. Bezpalīdzība un apjukums var izraisīt agresiju pret citiem.

Nesavaldīgs bērns, kā reaģēt uz bērna necieņu?

Tas lielā mērā ir atkarīgs no vecāku reakcijas, cik bieži un cik spilgti turpmāk atkārtosies situācijas ar necienīgu attieksmi pret viņiem. Nosakiet paši, kura bērna uzvedība prasīs obligātu reakciju un kura ir pieļaujama noteiktos brīžos.

Ne visas neapmierinātības un necieņas izpausmes var prasīt tūlītēju reakciju un nopietnu sarunu. Runājiet ar savu bērnu par necienīgas uzvedības piemēriem.

Bērni, tostarp jaunāko klašu skolēni, vēl nevar atpazīt visus uzvedības smalkumus. Var neuztvert pareizu intonāciju, sejas izteiksmes un citas uzvedības izpausmes. Viņi domā konkrētākās kategorijās, tāpēc viņos ir jāveido uzvedības prasmes, jāizrunā tās burtiski.

Māciet bērnam meklēt alternatīvus veidus, kā atrisināt problēmas. Rupjība, necieņa un agresija nav labākās problēmas risināšanas metodes. Lai to nodotu bērnam, ir pastāvīgi jārunā ar viņu par dažādām situācijām - gan reālām, gan abstraktām.
Laba metode ir nosacīti mainīt lomas ar bērnu un piedāvāt pastāstīt, kā viņš uzvesties tajā vai citā situācijā, būdams vecāks.

Veicināt cieņpilnu uzvedību.

Vecākiem vajadzētu pievērst uzmanību situācijām, kad bērns uzvedas cieņpilni. Šī uzvedība ir pozitīvi jāpastiprina, lai dēls vai meita justos pietiekami vecs, lai mēģinātu uzvesties atbilstoši.

Neuzņemieties atbildību par sava bērna necienīgo uzvedību. Kad bērns pēkšņi sāk strīdēties vai rupji uzvesties ar vecākiem, pie tam nepiederošo cilvēku priekšā, ko iespējams vajadzētu darīt?

Neko, bērnam kļūs kauns, jo viņš sapratīs, ka uzņemas atbildību par šādu uzvedību. Patiesībā atbildība paliek bērnam ne viss vecākiem. Vecāku uzdevums ir izprast iemeslus un darīt visu iespējamo, lai tos novērstu mierīgā atmosfērā.

Ja tas nelīdz un bērns nesaprot savas uzvedības kļūdas. Tad, protams, šajā nepatīkamajā brīdī ir jāuzvedas mierīgi un atturīgi jāaicina bērnu pārrunāt situāciju vēlāk.

Svarīgi!

Sniegtie padomi un piemēri attiecas tieši uz gadījumiem, kad bērna necieņa pret vecākiem ir viegla vai mērena. Ja šāda uzvedība pāraug nekontrolējamos naida uzplūdos jākonsultējas ar psihologu vai kritiskos gadījumos ar psihiatru.

Ko darīt, situācijas mēdz būt dažādas. Atcerieties un iegaumējiet, jo ātrāk mēs sāksi pievērst uzmanību bērna uzvedības jautājumiem, jo labāk.

Labu Dienu!