Nāve, bailes no nenovēršamā, kāpēc mēs to nevaram pieņemt
Nāve.
Runāt par nenovēršamo galu nav populāri. Vai tu baidies nomirt, vai nē, zemapziņā tu par to esi domājis.
No vienas puses, bailes no nāves ir evolucionāri dabiskas. No otras puses tās palīdz mums izdzīvot.
Savukārt, kad bailes kļūst apsēstas un traucē dzīvot, tā jau ir pataloģija. Lai ar to tiktu galā, psihoterapeiti iesaka saprast, no kā mēs patiesībā baidāmies, kad baidāmies no nāves.
Nāve, no kā mēs patiesībā baidāmies?
Un tiešām, no kā?
Daudziem ir bailes no fakta, ka ir galīgais un nenovēršamais- nāve. Tomēr, ja tā labi padomā, bailes nomirt šķiet dabiskas un loģiskas.
Tēma pati par sevi ir nepatīkama, daži cilvēki, baidoties nomirt, pat īsti nedomā par to, no kā viņi īsti baidās.
Tomēr baiļu kontrole kļūst vieglāka, ja saprotat, no kā patiesībā baidāties. Galu galā, nāves nenovēršamību jūs varat atrast pilnīgi dažādas fobijas.
Bailes no fiziskām sāpēm.
Visbiežāk nāve saistīta ar dažādām slimībām vai traumām, ar smagiem iekšējo orgānu bojājumiem. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka tas ir saistīts ar sāpīgiem pārdzīvojumiem.
Šīs bailes var racionalizēt dažādos veidos. Pirmkārt, ne katrai nāvei priekšā ir ilgstošas mokas. Dažreiz viss notiek ātri, un tik ļoti, ka cilvēkam nav laika kaut ko realizēt.
Otrkārt, paliatīvā aprūpe mūsdienās pastāvīgi attīstās. Jau tagad ir pretsāpju līdzekļi, kas ļauj līdz pēdējam brīdim neko nejust.
Bailes no zaudētajām iespējām.
Nāve var biedēt ar savu pilnīgumu un galīgumu. Ir pat īpašs vingrinājums. Iedomājieties, ka nāve ar jums jau ir notikusi un neko vairs nevar atgriezt.
Tad padomājiet par to, ko jūs visvairāk nožēlojat. Pēc tam atceries, ka tev joprojām ir iespēja to izdarīt, pateikt vai atturēties no teiktā un darītā. Jā, un izpildīt vajadzīgo.
No kā mēs patiesībā baidāmies, kad baidāmies no nāves?
Lai nenožēlotu zaudēto laiku, ir maksimāli jāizmanto šobrīd pieejamās iespējas. Tad būs vieglāk, jo jūs varēsit kontrolēt situāciju.
Bailes no vientulības.
Saka, ka neatkarīgi no tā, cik daudz draugu un radinieku cilvēkam ir, viņš nāk šajā pasaulē viens un arī aiziet viens. Nāve mūs pārņem negaidīti, tā nāk bez brīdinājuma. Bieži vien grūtākajā brīdī neviena nav blakus.
Pat tad, ja tuvinieki ir tuvumā, viņi tik un tā nevar saprast, kā tas notiek ar mirstošu cilvēku.
Līdz galam šis ceļš ir jāiet vienam.
Iesaku meklēt atbalstu savā būtībā, iemācies rūpēties par sevi un kaut kādā ziņā būt par enkuru sev. Tad radīsies ieradums psiholoģiski paļauties uz sevi. Bailes no vientulības nebūs visu patērējošas, tās pārstās kontrolēt tavu dzīvi.
Bailes no nezināmā un kontroles zaudēšana.
Cilvēki nezina, vai pēc nāves kaut kas viņus sagaida . Zinātne nevar viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu. Starp citu, reliģija arī nevar sniegt 100% pierādījumus.
Dažiem cilvēkiem vieglāk būtu pārliecināties, ka pēc nāves nekā nav. Personība izzūd līdz ar smadzeņu darbības pārtraukšanu, nekā mocīt sevi nezināmā tukšumā.
Taču nevienam nav viennozīmīgu pierādījumu par labu vienai vai otrai versijai. Šāda nenoteiktība pati par sevi var būt biedējoša. Ar to parasti palīdz tikt galā, apgūstot prasmi “atlaist” no sevis to, ko nekontrolē un nespēj kontrolēt.
Šim nolūkam nav nepieciešams pietuvoties nāves tēmai. Liela daļa no tā, kas ir ārpus mūsu kontroles, notiek dzīvē. Jūs varat sākt praktizēt ar šādām iemaņām.
Bailes no bezjēdzības.
Ar bailēm no nāves ir cieši saistītas eksistenciāla krīze – bailes, ka viss ir bezjēdzīgi. Īpaši spēcīgi tas ir tiem, kuri vēlētos ticēt, ka pēc nāves ir, nu vismaz, kaut kas. Patiesībā viņi baidās vai pat iekšēji ir pārliecināti, ka mūsu personība ir tikai smadzeņu darbības izpausme, nekas vairāk.
Nāve liek zaudēt tuviniekus.
Bailes no nāves cieši sasaucas ar bailēm šķirties no tuvākajiem. Šeit palīdz to pārvarēt loģika. Ja pēc nāves nekā nav, tad šķiršanos nejutīsi. Ja ir kaut kas, tad ir iespēja tikties “Tajā Saulē”. Tomēr, daudz kas ir atkarīgs no cilvēka personīgās pārliecības.
Nāve vienmēr ir zaudējums ģimenei. Tās ir neizbēgamas sāpes, ko katrs no mums radīs ar savu aiziešanu no šīs pasaules. Tomēr, tas palīdz tikt galā ar šīm rūpēm par citiem, kā arī pieņemšanu, ka tas nav atkarīgs no mums.
Bailes no nāves ir dabiskas, taču tas nenozīmē, ka tās nevar kontrolēt. It īpaši, ja tas sāk traucēt normali dzīvot.
Varbūt labāk ir kam ticēt.
Reinkarnācijai vai iespējamai vietiņai kosmosā, tavai dvēselei, kas pēc nostāstiem ir nemirstīga.
Labu Dienu!
