Meteņi tiek saukti arī par Vastlāvi, Lastavāgu, Miesmeti, Miezmežu dienu un citādi.
Meteņdienu svin 7 nedēļas pirms Lieldienām, laikā, kad sākas katoļu gavēnis.
Citos avotos minēti konkrēti datumi, citos norādīts, ka tas ir laikā starp Ziemassvētkiem un Lieldienām. Raksturīga Meteņu ieraža ir Meteņa dzīšana.
Tā tiek saukta arī par lietuvēna, zvirbuļu, žīguru dzīšanu. Visās norisēs tiek iesaistīti bērni.
Visas izdarības notiek, kad īsās ziemas dienas sāk stiepties garākas, kad laiks sāk griezties uz pavasara pusi un ir pienācis laiks latviešiem svinēt Meteņus.
Metenis – tie ir īsti ziemas prieki ar garu, tālu braukšanu ragaviņās vai, vēl labāk, zirga pajūgā, ar slidināšanos, vārtīšanos sniegā, lielīšanos un veselīgu sacenšanos savā starpā.
Meteņu dienai ir jautrs raksturs. Meteni visi gaida ar prieku, jo ziema iet uz beigām un tuvojas pavasaris. Izbeidzas garo, tumšo ziemas vakaru nodarbības, cilvēku domas pārslēdzas uz pavasara darbiem
Meteņi iezīmē gan jaunu darba ciklu, gan tuvā pavasara sākumu, turklāt, ar Meteņiem sāk arī darba atskaiti. Tā kā šie svētki ir nozīmīgi zemniekiem, pēc tradīcijām pieņemts braukt no kalna ar ragaviņām, protams, ja ir sniegs! 😉
Notiek arī liela lielīšanās un sacensības, lai jaunajā gadā būtu laba raža, dzenot prom ziemu un modinot zemi.
Populārākās Meteņu tradīcijas ir masku uzvilkšana, Meteņa dzīšana, Laimes pogas meklēšana, kurmju dzīšana no dārziem un Meteņa putras kopēja vārīšana.
Agrāk tradicionālie Meteņu svētku ēdieni bija cūkas galva un plāceņi. Tā ir arī pēdējā ķekatās iešanas reize, gaļas kaušanas laiks, tādēļ Meteņa mielasts notiek pie ugunskura, kur tiek cepta gaļa.
Goda vietā cūkas auss, cūkas kājas, miežu putra un rauši. Tas viss – lai nākamajā gadā laba raža un lai labi sokas.
Padanco, saimeniece,
Metenīša vakarā,
Lai danco govis, vērši
Pavasari tīrumā.
Ap Meteni slaiži laižu,
Lai liniņi gaŗi aug;
Ap Lieldienu šūpojos,
Lai telītes barojās.
Dietu dietu, saimeniece,
Metenīša vakarā,
Lai linīši gaŗi auga,
Lai telītes barojās.
Skrien gaŗām, Metenīt,
Ar kaņepju plācenīt’!
Man atnāca Lieldieniņas
Ar baltām oliņām,
Ar baltām oliņām,
Ar ziedotu plācenīt’.
Meteņami pieci dēli, visi pieci arājiņi;
Meteņami piecas meitas, visas meitas malējiņas.
Metens nāca pār kalniņu, cūkas auss padusē,
Kas godīga saiminiece, kūra guni namiņā.
Metens ēda smecerīti, aiz ausīm turēdams;
Cūka kaklu nolauzusi, no kalniņa laizdamās.
Meteņu ticējumi:
Meteņa vakarā veļ sniega kamolus, lai kāpostiem būtu lielas galviņas.
Bērniem jādod ēst cūkas šņukuru – tad labi mācēs rakstīt.
Ja Vastlāvī vērsis uz ceļa zirga pēdā dabū nodzerties – būs laba raža.
Ja Metenī gans skrien trīs reizes ap māju – vasarā govis nebizo.
Kāds laiks Vastlāvī – tāds būs arī Lieldienās.
Ja Vastlāvja dienā Mēness trīs dienas vecs – būs labs gads; ja vecāks – tad slikts.
Ja Metenī vējains laiks – būs auksts pavasaris.
Ja Vastlāvjos ir sniegs uz jumtiem – vasarā būs daudz sēņu un ogu.
Ja Metenī palāses tā pil, ka gailis var padzerties, – būs labs un auglīgs gads.
Lai vasarā rudzi saulē neizdegtu – Meteņa vakarā nedrīkst pie uguns maizi ēst.
Ja Vastlāvī sauss laiks – būs ražīgs gads.
Ja Vastlāvī snieg vai līst – būs bagāts ogu gads.
Meteņa dienā ar ragutiņām brauc no kalniem vai ar zirgu pabrauc kādu gabalu. No kalniņa jālaižas deviņas reizes priekš saules. Jo augstāks kalns un jo tālāku ragutiņas skrien, jo kuplāki un garāki lini.
Līksmus Meteņus !
