Latvijas Republika, Neatkarības atjaunošanas diena

Latvijas Republika un Neatkarība ir svarīgākais priekšnoteikums Latvijas Valsts pastāvēšanai.

Vēsturiskajā 1990.gada 4. maijā 134 no 201 Augstākās padomes deputātiem pieņēma deklarāciju:

“Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un noteica valsts varas “de facto” atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas 5.Saeimas sasaukšanu.

Par to tika informēta toreizējās PSRS un citu pasaules valstu un tautu vadība. 2011. gadā  ir izmainījies  atzīmējamās dienas nosaukums.

4. maijā vairs netiks svinēta Latvijas Republikas  Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena, bet gan LR Neatkarības atjaunošanas diena.

Kas tad notika 1990.gada 4.maijā un kādi bija galvenie motīvi, kas vadīja Latvijas Tautu uz šādu soli.

Galvenokārt alkas pēc savas brīvas zemes un iespējas tajā dzīvot un audzināt bērnus. Visapkārt valdīja revolucionāra eiforija,  un viss bija pretstatīts.

Vai vienkāršāk, ar mums, vai pret mums.

Visi jautājumi un visas atbildes tikai iekārtotas šajās domā … par vai pret Latviju un latviešiem.

Visi domāja, ka galvenais ir atdalīties no PSRS, un viss pārējais jau ies, kā pa diedziņu. Ekonomika augs un ka šī izaugsme noteiks indivīdu un visas sabiedrības izaugsmi. Ka latvieši ir centīgi un tādēļ viņus gaida spoža nākotne.

Šopavasar,  vairāk nekā jebkad agrāk, varam novērtēt cik liela nozīme ir vārdam neatkarība. Cik laimīgi un bagāti esam par iespēju dzīvot neatkarīgā valstī un cik trausla ir robeža, lai nepazaudētu šo vērtību.

Latvijas Republika  – tā ir milzu atbildība, kuru var uzņemties tikai šai atbildībai sagatavoti cilvēki.

Latvija ir kā grāmata,
Es lasu to ar prieku.
Tā ir par vēju, lietu
Un skaisto saules rietu.

(Rūta Cinīte, krājums “Latvija, es esmu Tavs bērns”)

Latvijas Republika

Atceries, ka jāizkar Latvijas karogs!

Labu Dienu!

 

5 komentāri par “Latvijas Republika, Neatkarības atjaunošanas diena

  • at
    Permalink

    Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?
    Jau sen šo zemi bērzu zemi sauc,
    Pie mājas pelēks akmens klaudz.
    Jau sen te jumtā stārķa dziesma skan.
    Un svēta, dārga tā ir man.
    (A.Krūklis)

  • at
    Permalink

    Vispārējs kauns valdībai!!!
    Ar ko tie vecie cilvēki un bērni ir noziegušies??? Premjer, atver beidzot savas acis un paskaties, kas notiek apkārt, svētku svinētāj!

  • at
    Permalink

    Es maksāju nodokļus un ar to lepojos! Es strādāju privāti un man no valsts neko nevajag – es pat attaisnotos izdevumus neņemu. Un sava valsts labā paņemšu rokās ieročus, ja vajadzēs.
    Apmēram, tāda ir mana nostāja!

  • at
    Permalink

    Domāju, kas notiek Latvijā un kādēļ tā notiek? Situācija ir vienkārši neapskaužama-prezidents ir ārzemnieks, premjers ir ārzemnieks, ministri un deputāti dzīvo kaut kādā savā realitātē… visi manis nosauktie personāži tiek algoti no cilvēku līdzekļiem… Valsts nabadzīga, bet prezidents un premjers brauc ar lepniem auto, kurus tiem sarūpējuši cilvēki, ministri daudz neatpaliek…deputātiem cilvēki apmaksā mājokļus un degvielu…interesantākais, ka lielākā daļa vēl uzskata, ka var vienkārši cilvēkiem taisīt uz galvas un ka svarīgākas ir viņu un to finansētāju, kuri to dara pa sētas durvīm, intereses… Ne tik sen cilvēki spēja mobilizēties un patriekt kakla kungus skaista sapņa iedvesmoti! Tikai skumji, ka savējie šo sapni bradā!!! Varbūt vainīgs ir kaut kāds vergu gēns vai cīnītāju gara trūkums, vai viensētnieku daba…Nevaru pat saprast!!
    Lai nu kā būtu, skaidrs ir viens-ko mainīt var tikai paši cilvēki un ne pa vienam, bet visi kopā..
    Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
    Celies un salauzi kalpības spaidus,
    Atpestī cietējus, klusini vaidus –
    Mosties reiz, brīvības cēlajais gars!
    Tumšos varmākas zemē triec,
    Svētos liekuļus garīdzniekus,
    Kuri melš krāpdami debesu niekus.
    Ticības māņus pie malas liec.
    Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
    Šķērdībā putina miljonu sviedrus!
    Zemē kundzības draugus un biedrus,
    Kas savus brāļus spaida un plēš!
    Tā reiz teica Veidenbaums!!! Dzeja pasena, bet, diemžēl, joprojām aktuāla….

  • at
    Permalink

    Kad 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija, nevienam, protams, neienāca prātā, ka atjaunotajā valstī jāveido arī atbilstoša ideoloģiskā bāze.

    Tagad tas atspēlējas: 5. kolonnas „cīnītāji” atrodami ne tikai krieviski runājošo rindās, bet arī latviešu vidū. Kad TV ielu aptaujā tiek uzdots jautājums – vai par okupācijas pieminekļa nojaukšanu jārīko referendums?

    Atbildes ir atbaidoši paredzamas: „nezinu, tas ir politisks jautājums”, „nav atbildes, nezinu”, „tā tomēr ir māksla”, „lai viņi iet pie tā pieminekļa un dara to, kas viņiem patīk”.

    Nožēlojami, ko tur vēl teikt…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.