Klīniskā nāve.
Ir dažādi viedokļi par to kas notiek ar cilvēku viņa dzīves pēdējos mirkļos. Baznīca skaidro par mūžīgo dvēseles dzīvi. Kaut kur tur, kur viss ir pareizi un labi.
Klīniskā nāve, no zinātnes viedokļa?
Runāt par nenovēršamo galu nav populāri. Vai tu baidies nomirt, vai nē, zemapziņā tu par to esi domājis. No vienas puses, bailes no nāves ir evolucionāri dabiskas. No otras puses tās palīdz mums izdzīvot.
Nāve, kā tas notiek?
Pēc cilvēka sirds apstāšanās ir 3-5 minūtes, kuru laikā ārsti var “atdzīvināt” mirušo. Laiks tiek skaitīts uz sekundēm. Ja izdodas atjaunot skābekļa piegādi smadzenēm, pastāv iespēja izdzīvot.
Tomēr statistika ir nepielūdzama. Tikai 5% no tiem, kas pārdzīvoja klīnisko nāvi, atgriežas mūsu pasaulē. Ko viņi saka par savu stāvokli šajās pāris minūtēs starp debesīm un zemi? Kur patiesība un kur meli.
Klīniskā nāve, mīts.
Ir mīts, ka cilvēka dvēsele, atstājot ķermeni, dzird, kā ārsti konstatē nāvi. Tā nav gluži taisnība. Dzirdes analizatora garozas daļa kādu laiku var izturēt skābekļa deficītu. Tāpēc jau pirmajās samaņas zaudēšanas sekundēs, cilvēks spēj dzirdēt.
Klīniskās nāves noteikšanai tiek atvēlēts ne vairāk kā desmit sekundes. Var gadīties, ka ārsts izrunā frāzi pat pirms pacienta pilnīgas izslēgšanās. Pareizāk jāsaka- nāves.
Pastāv mīts, ka nāve uz divu pasauļu robežas ir garš gaismas tunelis.
Atkal daiļliteratūra un viss! Noslēpums slēpjas smadzeņu darbā. Pakauša daivu garoza spēj “uzzīmēt” attēlu arī tad, kad acis vairs neredz.
Tomēr, tas neturpināsies ilgi, ar laiku attēls izgaist, paliek tikai “cauruļveida” redze. Tas ir, kad cilvēks redz tieši, perifērās redzes vairs nav. Pievienosim šeit kļūmi vestibulārā aparāta darbā un iegūstam “tuneli”.
Mīts, pirms nāves ir svētlaime, tā ieskauj mierā un laimē.
Daudzi no tiem, kuriem izdevās pārdzīvot klīnisko nāvi, dalījās ar ļoti līdzīgām atmiņām. Pēc atdzīvināšanas viņi jutās ļoti labi, sāpes atkāpās, bija silti un ērti.
Kas tas ir?
Īsa uzturēšanās paradīzē? Diemžēl nē! Noslēpums slēpjas citur. Kritiskos un stresa situāciju brīžos cilvēka organisms asinīs izdala paaugstinātu endorfīnu devu.
Tas notiek organismā lai pārdzīvotu stresu un turpinātu cīņu par izdzīvošanu. Kā jūtas mūsu smadzenes?
Burtiski pēdējās sekundēs pirms klīniskās nāves cilvēku pārņem laimes vilnis. Efektu var pastiprināt arī ārstu ievadītie medikamenti, lai atdzīvinātu pacientu.
Tomēr, kā ir ar stāstiem par tikšanos ar Dievu, eņģeļiem vai mirušiem radiniekiem? Zinātnieki ir pārliecināti, ka tās ir tikai halucinācijas.
Pēcvārdi.
Visu mūžu ticam, ka var pārcelties uz aizsaules dzīvi. Varbūt labāk pirms nenovēršamā ir kam ticēt. Reinkarnācijai vai iespējamai vietiņai kosmosā. Tavai dvēselei, kas pēc nostāstiem ir nemirstīga.
Labu Dienu!