Kiberhuligānisms.
Iebiedēšana ir izplatīta problēma gan bērniem, gan sastopama pret pieaugušajiem. Tas ir agresīvas vai pasīvi-agresīvas uzvedības nosaukums, kas vērsta uz upuri, lai izraisītu emocijas un aizvainotu.
Pēdējā laikā šī parādība ir sastopama internetā. Šo iebiedēšanas veidu sauc par kiberhuligānismu.
Parunāsim par to sīkāk.
Kiberhuligānisms ir prakse, kurā indivīds vai grupa izmanto internetu, lai izsmietu, aizskartu vai kaitētu citai personai. Kibernoziegumu nodarītais sociālais un emocionālais kaitējums rodas no fiziskām iebiedēšanas bezsaistes pasaulē vai noved pie tā.
Pasaulē šī problēma ir aktuāla jau daudzus gadus. Ja runājam par skolēniem, tad viņus īpaši ietekmē iebiedēšana tīmeklī. Katrs otrais pusaudzis atzīst, ka ir piedzīvojis iebiedēšanu.
Agresīvākie uzbrucēji internetā ir tā lietotāji vecumā no 14–19 un 25–35 gadiem.
Kiberhuligānisma veidi.
Kopumā kiberhuligānisms ir mērķtiecīgs psiholoģisks spiediens uz upuri, kas var izpausties dažādos veidos. Šeit pieminēšu divas galvenās šķirnes.
Kompromitējoši pierādījumi (nepatiesi vai patiesi). To mērķis ir izsmiet, kompromitēt cilvēku paziņu priekšā. Bieži vien šim nolūkam tiek izmantoti izgatavoti materiāli, fotošops u.c.
Piemērs. Kailfoto publicēšana un personas atpazīšana tajā, lai visi to redzētu un zinātu, kas ir fotogrāfijā.
Vai arī piezīmes, apvainojumi bez iemesla, rupji izteikumi un komentāri. Piemērs. Komentārs zem ziņas vai fotoattēla: “Jā, cilvēkiem nedrīkstat rādīt tavu riebīgo seju”, “Nevienam neinteresē tavs viedoklis!”
Troļļošana.
Objekta interešu, fotogrāfiju un citu īpašību izsmiešana, parodēšana un ņirgāšanās, manipulācijas ar jūtām un iesaistīšanās psiholoģiskā spēlē.
Piemērs. Komentārs vai ziņojums: “Tavs deguns var rakt zemi, vai esat mēģinājis uzstāties cirkā vai iegūt darbu zoodārzā?”
Iebiedēšana.
Liela mēroga iebiedēšana. Bieža naida komentāri, ziņojumu uzbrukumi, nepatika pret visām ziņām. Šāda negatīvisma izpausme var būt no cilvēku grupas, pēc viena “aktīvista” ierosinājuma.
Visbiežāk masveida vajāšanai tiek pakļautas “zvaigznes” un publiski cilvēki, kā arī cilvēki ar nestandarta publiskajiem uzskatiem.
Apmelošana.
Tīša cietušā identitātes nomelnošana, nepatiesas apmelojošas informācijas izplatīšana. Piemērs. Ziņas vai reklāmas ar tīrīšanas pakalpojumiem, foto redaktorā uzņemta kailfoto publicēšana.
Personas datu izpaušana. Parasti tā ir intīmu vai personisku fotoattēlu un videoklipu publicēšana, dati par ienākumu apjomu un dzīvesvietu.
Ignorēšana.
Objekta izolēšana no vispārējām tērzēšanas un sarakstes, bloķēšana, ko veic visi grupas lietotāji. Piemērs. Vienas klases skolēni ir bloķējuši klasesbiedru un ignorē viņu ne tikai skolā, bet arī tīmeklī.
Draudi.
Iebiedēšana ir vēl viens izplatīts paņēmiens, ko izmanto kiberhuligāņi. Fiziska vardarbība un vajāšanas draudi, radot izsekošanas efektu.
Piemērs. Ziņojums: “Es zinu, kur jūs dzīvojat, iesaku jums nepārvietoties ceļā uz mājām vienam …”.
Kiberhuligānisma iemesli.
Gadās, ka kiberhuligānisms ir turpinājums iebiedēšanai no reālās dzīves, un tās iemesli var būt:
pārticība (nabadzīgi ienākumi vai, gluži otrādi, ģimenes pārticība);
nacionālā vai reliģiskā piederība;
izskats: frizūra, apģērbs, aksesuāri;
fiziskās īpašības (gaita, smiekli, stostīšanās, augums, svars);
akadēmiskais sniegums (labas atzīmes vai atpalicība);
Hobiji un intereses;
fotogrāfijas tīmeklī;
profila informācija;
komentāri un ziņas;
grupas, kurās persona ir biedrs;
personisks naids;
skaudība.
Kādi ir kiberhuligānisma draudi?
Neskatoties uz to, ka negatīvais izpaužas virtuālajā realitātē, tas var nodarīt reālu kaitējumu. Agresijas upuri kļūst ļoti neaizsargāti un viņiem ir grūti izturēt psiholoģisko spiedienu.
Ir gadījumi, kad iebiedēšana internetā novedusi pusaudžus līdz pašnāvībai. Tāpēc draudus nevajadzētu novērtēt par zemu.
Kiberhuligānisms, ko darīt?
Esiet atbalstošs un novērtējiet bērna jūtas. Pieaugušie bieži uzskata, ka bērnu problēmas ir nenozīmīgas. Tomēr, viņi tās patiešām piedzīvo, tāpēc vērīgums un iejūtība ir labākie palīgi cīņā pret iebiedēšanas sekām.
Runājiet.
Detalizēti pārrunājiet problēmu, noskaidrojiet visas detaļas par bērna mijiedarbību ar nīdējiem, kopīgi analizējiet viņu uzvedību, atrodiet iemeslus un paskaidrojiet, ka problēma nav viņā, bet gan tajā, kurš izrāda negatīvismu.
Kontrolēt.
Saprātīgās robežās ierobežojiet bērna piekļuvi vietnēm un sociālajiem tīkliem, izskaidrojiet pareizas uzvedības stratēģijas internetā, bloķējiet kiberhuligānus.
Paskaidrojiet.
Pārkāpēju uzdevums ir izraisīt emocijas, ja viņi neredz reakciju, tad viņu plāns nedarbojas. Paskaidrojiet bērnam, ka viņi nav viņa asaru un nepatīkamo emociju vērti.
Sazinieties ar psihologu.
Atbalstu audzēkņi var saņemt pilna laika izglītības psihologa kabinetā pašā izglītības iestādē, vai arī pie izvēlēta speciālista.
Bieži vien cilvēks pats nevar pretoties kiberhuligānismam, taču tikai daži lietotāji ir gatavi atbalstīt upuri.
Tātad, saskaņā ar pētījumu, vairāk nekā 50% aptaujāto nekad nav iestājušies par pazemoto sociālajos tīklos, 65% uzskata šo atbalstu par bezjēdzīgu, un 13% baidās, ka agresija pāries uz viņiem.
Statistika.
Pētījums sociālajā vietnē “VK Education” par to, cik iebiedēšanas un kiberhuligānisma fenomens ir pazīstams skolēniem un skolotājiem.
Pēdējā gada laikā skolotāji ir kļuvuši vērīgāki pret problēmu, to cilvēku skaits, kuri to saskata par problēmu, pieaudzis no 20% līdz 47%.
Daži ir pārliecināti, ka aptur kiberhuligānisma izpausmes, taču tie ir tikai 15%. Starp citu, tikai 28% skolotāju uzskata, ka viņi ne vienmēr var pārtraukt iebiedēšanu internetā.
Zināšanai:
42% skolēnu bija iebiedēšanas upuri;
71% skolotāju un 17% pusaudžu piedzīvoja pasīvu agresiju;
53% skolotāju ir redzējuši iebiedēšanas izpausmes;
36% skolotāju paši izjutuši pasīvu agresiju no vecāku puses, 27% no kolēģu, 19% no skolēnu puses.
Viedoklis.
Šādā sarežģītā situācijā bērnam īpaši svarīgs ir pieaugušo atbalsts. Viņiem ir jāpārliecina, ka tā nav viņa vaina vai trūkumi – piemēram, izskats vai uzvedība, bet gan cilvēku vienīgi negodīga attieksme.
Tas, cik ātri bērns tiks galā ar problēmu, ir atkarīgs no pieaugušo uzvedības. Kiberhuligānismam vai pasīvai agresijai pakļautajā bērnā sāk dominēt negatīvās emocijas, parādās psihosomatiskas reakcijas – galvassāpes, miega traucējumi, ēšanas traucējumi.
Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi mācīt cilvēkiem, kā pareizi rīkoties šādās situācijās, pirmkārt, pieaugušajiem.
Soli pa solim instrukcijas kiberhuligānisma apkarošanai sociālajos tīklos.
1. Uzziniet, kurā sociālajā platformā notiek iebiedēšana.
2. Par notikušo ziņo sociālā tīkla pārstāvjiem.
3. Apsveriet, kam vēl jums jāziņo par situāciju. Mēģinājums pašiem atrisināt lietas ar likumpārkāpējiem visbiežāk ir bezjēdzīgs un var visu pasliktināt.
4. Saglabājiet pierādījumus — neizdzēsiet iebiedēšanas e-pastus vai ziņas.
5. Palīdziet bērnam mainīt sociālo mediju profila iestatījumus.
6. Atbalstiet bērnu. Pasaki viņam, ka viņš nav vainīgs.
Izskaidrojiet pusaudzim, ka ar svešiniekiem internetā jāsazinās tāpat kā ar svešiniekiem uz ielas, nevis jāpievieno viņus kā draugus.
Ja ir kontakts ar bērnu – un diemžēl ne visiem vecākiem tāds ir – lūdziet, lai viņš jūs informē par situācijas attīstību un nereaģē uz apvainojumiem.
Iestatiet bērna datoru!
Instalējiet antivīrusu, ieslēdziet ugunsmūri, iestatiet vajadzīgās pārlūkprogrammas. Paskaidrojiet bērnam, ka viņam vajadzētu ignorēt zvanus un SMS no nezināmiem numuriem.
Ierobežojiet bērna iespējas internetā! Tas viss nāks par labu un galvenais, visus apvainojumus ignorējiet ar smaidu, bet ar domu, ka tas nav asaru vērts.
Labu Dienu!