Latvijā galvenais akcents tiek likts uz jautājumiem: kam dot vēl mazāk naudas, kā vēl vairāk ietaupīt, kā vēl labāk aizbildināt valsts budžetā radušos caurumu jeb, ietilpinot to visu vienā indīgā jautājumā – kā vēl vairāk neko nedarīt?
Es labprāt nobalsotu par jaunu domājošu cilvēku stāšanos politikas spicē Latvijā. Ar vienu vienīgu noteikumu – domāšanas paātrinājums tiem cilvēkiem, kuri strādā valsts pārvaldē un kurus uztur nodokļu maksātāji. Tā vietā, lai strādātu ekonomikas atjaunošanai, rodas aizvien jaunas ziņas, kas apliecina, ka birokrātijas un šķērdēšanas samazināšanu novilcina. Amatpersonas negrib atteikties no trīskāršām un četrkārtīgām algām, nesteidzas paši atteikties no amatiem, kur dažas stundas darba dod simtiem vai tūkstošiem latu lielu atalgojumu. Arī Latvijas pilsētu domes nesteidzas likvidēt pašvaldības uzņēmumu padomes, lai gan par to tika runāts jau gada sākumā. Ir jau pagājuši vairāk, kā trīs mēneši, kopš Godmaņa valdība faktiski pasludināja tautai krīzi un ar Starptautisko Valūtas fondu vienojās par grandiozo miljardu aizņemšanos. No tā visu miljonu latu uzņēmējdarbības stimulēšanai domātās naudas uzņēmumiem nav pieejami joprojām, bet tagad dzirdam, ka jūnijā valstij naudas var izsīkt pavisam. Es gribu beidzot no valsts vadītājiem saklausīt nevis to, kā mums nav, bet gan – kas mums ir un ko mēs īsti varam izdarīt? Jautājums vietā un varu piekrist Norai Driķei, kas šo jautājumu pārsprieda laikrakstā. TAUTIEŠI, LATVIJAS IEDZĪVOTĀJI, vai nav pienācis laiks pieprasīt efektīvu valsts pārvaldi. Nav jālūdz ir jāpieprasa, jo citas izejas vairāk nav un nebūs. Jāpiespiež ‘impotento’ valdību strādāt, domāt un pieņemt izšķirošus lēmumus Tautai nevis valsts aparāta uzturlīdzekļu ieguves mehānismu.