Īrija ir mirusi, lai dzīvo Kanāda !

 

Te būs iespējamā vieta TAVAI reklāmai! Nopietns reklāmdevējs gaidīts! Raksti vienosimies...

 

 

Īrijā imigrantus ar atplestām rokām vairs negaida un arī labi apmaksātie darbi vairs apkārt nemētājas.
Ekonomiskā krīze ir pamatīgi skārusi arī Īriju.

Tiem, kas šo salu apciemojuši iepriekš, uzreiz ir skaidrs — situācija ir mainījusies. Iepriekš jebkurā nedēļas dienā, bet īpaši jau brīvdienās, Īrijā mītošo cilvēku vaļasprieks bija “šopings” — gan īri, gan iebraucēji uz nebēdu dzīvoja pa bodēm, pirkdami gan vajadzīgas, gan arī nevajadzīgas lietas.

Tādējādi katrs pretimnācējs uz ielas rokās nesa vairākus lielus iepirkuma maisus. Tagad veikali kļūst tukšāki, iepirkumu maisiņu izmērs un skaits sarucis vismaz trīs reizes.

Cilvēki taupa…

Tāpat vēl pirms vairākiem gadiem, ejot pa ielu, vismaz simt reižu dienā bija dzirdams neiztrūkstošais vārdiņš “sorry”, lai arī nebiji vēl pat saskāries ar pretimnācēju.
Tagad šis vārds no leksikas ir gandrīz pazudis.

Gluži tāpat, kā arī iepriekš neiztrūkstošais smaids. Tā vietā cilvēku sejās iegūlušās rūpes. Un kā nu ne, ja šobrīd Īrijā ir reģistrēts lielākais bezdarbnieku skaits pēdējo desmit gadu laikā.

Iepriekš ienesīgākā nozare celtniecība ir pamirusi, uzņēmumi, kuru lielākie īpašnieki bija amerikāņi, klusiņām pārtrauc savu darbību, un it visur dzird par štatu samazināšanu.

Turklāt visu lielāko avīžu vākus rotā pieteikumi par ekonomisko krīzi — pat dzeltenajā presē nav tik būtiski vairs, kurš ar ko ir saticies un izšķīries, bet gan skaļi virsraksti par gaidāmajām šausmām un iespējamiem risinājumiem.
Ekonomiskā krīze ir radījusi arī bažas daudzajos tūkstošos latviešu, kas jau gadiem dzīvo un strādā Īrijā.
Šīs bažas ir radījušas labvēlīgu augsni baumām.

Proti, īri vairs nelabprāt imigrantiem piešķirot PPS numurus, dažkārt tiek atteikti dažādi pabalsti, turklāt valstij esot padomā izmaksāt bez darba palikušajiem iebraucējiem iespaidīgu naudas pabalstu 6000—16 000 eiro apmērā — ar noteikumu, ka viņi dosies mājās un vismaz trīs gadus šajā zemē nespers kāju.

Jāsaka, ka tik traki jau nu nav. “Jāpatur prātā, ka cilvēkiem, kas brauc uz šejieni, PPS numurs tiek piešķirts automātiski. Bez PPS numura, gluži tāpat kā pie mums bez personas koda, ir praktiski neiespējami iekārtoties darbā, saņemt kādu sociālo palīdzību.
Visticamāk, tas ir pārpratums, varbūt runa ir par kādiem citiem numuriem,” stāsta Latvijas vēstniecības Īrijā pirmā sekretāre Jeļena Lobzova.
Viņa nevarēja ne apstiprināt, ne noliegt runas par vienreizējiem pabalstiem, jo tādas informācijas viņas rīcībā neesot.
Ja runa ir par dažādiem pabalstiem, tad to piešķiršanas kārtība nudien ir kļuvusi krietni stingrāka.
Lai vairs nenotiktu krāpšanās ar bezdarbnieku pabalstiem, kas, starp citu, bija ļoti izplatīta Austrumeiropas ieceļotāju vidū, īri attapušies, ka pabalsti izmaksājami katru nedēļu pastā, un tas nozīmē, ka izbraukt no valsts un strādāt, piemēram, Latvijā, vienlaikus saņemot bezdarbnieka pabalstu Īrijā, vairs nav iespējams.

Tāpat šobrīd valsts arī rūpīgāk skatās, kādos gadījumos piešķirt dažādus citus sociālos pabalstus, bieži vien tiek saņemti arī atteikumi. Latvieši Īrijā patiešām bažījas par savu nākotni.
Lobzova zina stāstīt, ka cilvēki ļoti satraucas par iespējām zaudēt darbu. Daži, kas to jau zaudējuši, ir atgriezušies Latvijā, citi saņem bezdarbnieku pabalstu un gaida cerībā, ka situācija Īrijā uzlabosies.

Tāpat ir manīta tendence, ka mūsējie meklē iespējas strādāt kādā citā valstī, jo Īrija nu jau kādu laiku ir zaudējusi imigrantiem labvēlīgākās Eiropas valsts statusu.
Arī latviešu draudzes mācītājs Īrijā Uģis Brūklene ir dzirdējis par problēmām un bažām saistībā ar iespējām zaudēt darbu. “Protams, man nākas dzirdēt par problēmām, bet mēs kopā aizlūdzam, un cilvēkiem nāk risinājums!” teic mācītājs, piebilstot, ka viņam iznāk saskarties ar ticīgiem cilvēkiem, kuriem ir pārliecība, ka netrūks maizes. “Visapkārt to tik dzird — tas pazaudējis darbu un tas, cits aizgājis uz bezdarbniekiem.

Grūti, bet cilvēki atpakaļ netaisās,” par saviem līdzcilvēkiem stāsta latviešu kora Īrijā “eLVē” diriģente Inguna Grietiņa. Tie, kas zaudējuši darbu vai arī saņem šobrīd mazāku algu, parasti savelkot jostas, aizejot dzīvot uz kādu lētāku māju, bet tomēr uz mājām netaisās.
Vismaz pagaidām. Un tomēr aizvien biežāk no Īrijas latviešiem ir dzirdams jautājums: “Cik lielai jābūt algai, lai Latvijā varētu izdzīvot?”
Bet tad paši aprēķina, ka mēnesī jāpelna vismaz 700 latu “uz rokas”, lai savilktu galus kopā — atvaļinājuma laikā, kas nereti ilgst tikai nedēļu, 1000 eiro Latvijā iztērējoties kā nieks.
Taču tas nozīmē, ka vairākums latviešu Zaļajā salā tomēr apsver domu par atgriešanos.

Tiesa gan, lai saprotot, ka tik zaļa dzīve un tādi ienākumi kā Īrijā, mājās viņus negaida. Turklāt dzīve Latvijā nemaz nav lētāka kā Īrijā. Piemēram, pārtika jau labu laiku ir lētāka Īrijas zemo cenu veikalos, kā, piemēram, “Lidl” un “Aldi”, arī komunālie maksājumi pamazām sāk izlīdzināties.
Drēbes un elektronika jau labi sen Īrijā ir lētākas nekā Latvijā.

Gluži tāpat kā automašīnas. Vienīgi sabiedriskais transports ir par mata tiesu dārgāks. Lielākā daļa “Vakara Ziņu” aptaujāto Īrijā mītošo latviešu tomēr nevēlas braukt mājās, uzskatot, ka krīze nebūs mūžīga un situācija uzlabosies.
Un, ja labi gribēs, gan jau bez darba nepaliks, it īpaši tie, kuri nebaidās no melnā darba un kuru angļu valda ir pietiekami labā līmenī.
Tiesa gan, iespējams, dzīve vairs nebūs tik rožaina kā iepriekš un tēriņus vajadzēs ļoti rūpīgi pārskatīt. Visi ir vienisprātis — šajā brīdī latviešiem, kuri Latvijā palikuši bez darba, Īrija nav piemērotākā zeme savu finansiālo problēmu risināšanai.

Vairs nav tādu iespēju kā pirms pāris gadiem vienkārši sakrāmēt somu un uz “dullo” braukt darba meklējumos. Jāņem vērā, ka dažs darbu meklējis mēnešiem, bet par dzīvošanu un ēšanu jāmaksā katru dienu, tādējādi pat būtiski ietaupījumi sarūk kā sniegs marta saulē.

“Nebrauciet! Nebojājiet savu dzīvi,” uzsver diriģente Grietiņa. “Te vairs nav ko meklēt jauniem iebraucējiem,” ir pārliecināts Juris, kurš Īrijā mīt jau sešus gadus.
Prognozes par savu vietu Īrijā ir gana optimistiskas, jo viņš spējis darba devējam pierādīt, ka strādā labi un uz viņu var paļauties, tādēļ bez darba gan nepalikšot.
Bet iespēju, ka algas apmērs varētu sarukt, viņš gan pieļauj. To varētu iespaidot fakts, ka daudzi bez darba palikušie varētu “dempingot” algas apmērus, turklāt dažs darba devējs varētu nodarbināt cilvēkus, maksājot algu aploksnē, tādējādi šajā saspringtajā situācijā ietaupot līdzekļus.

Šobrīd daudzi patiešām apsver iespējas doties peļņā uz citām valstīm. Ja vēl iepriekš pievilcīga šķita Islande, tad tagad ir skaidrs, ka šajā valstī tuvākajā laikā nekas labs nav sagaidāms. Arī citur Eiropā situācija vairs nemaz nav spoža. Tādēļ aizvien biežāk cilvēku sarunās kā iespējamā mītnes zeme tiem piesaukta Kanāda.