Atgriezties problēma

Atgriezties no darba ārzemēs var, taču tam seko virkne neatrisināmu problēmu.
Pirmo reizi atgriezos pirms vairākiem gadiem pēc ilgstošas prombūtnes Anglijā, lai sāktu darbu līdzīga profila uzņēmumā. Taču mani “piečakarēja latviešu gaumē” jau pirmajā mēnesī - solīto 950 latu (pirms nodokļa nomaksas) vietā izmaksāja tikai pusi, aizbildinoties, ka visiem jaunajiem darbiniekiem esot “mācību” laiks. Faktiski mācīju es viņus, jo piecu gadu laikā Anglijā biju izglītojies un smēlies pieredzi, kas atbilda augstākajām prasībām, ko pierādīja saņemtie sertifikāti. To atzina arī uzņēmuma vadība, taču piebilda, ka tā rīkoties esot spiesti “tradīciju” dēļ (3 mēnešu pārbaudes laiks). Ne reizi citās zemēs neviens mani nav centies pārbaudīt, jo viss jau ir redzams CV un pirmajā darba dienā! Otro reizi par to pārliecinājos, kad mēģināju savas zināšanas un praksi piedāvāt Latvijas uzņēmējiem pēc vēl divu gadu darba Norvēģijā, kuru laikā pabeidzu starptautiskā standarta augstākā līmeņa sertifikācijas kursus. Darba līgumā noslēgtā darba alga tika izmaksāta, taču dažu gadu laikā dzīves izmaksas Latvijā pacēlušās līdz tādam līmenim (augstākam par vidējo Eiropā), ka bruto 950 lati ir tikai nabadzīgas izdzīvošanas iztikas minimums, bez jebkādām iespējām uzkrājumiem un normālai, cilvēka cienīgai dzīvei. Biju spiests pārtraukt darba attiecības, lai varētu vienkārši normāli dzīvot.
Tagad viss atkal ir kārtībā, jo strādāju Austrijā. Ieņemu ļoti labi apmaksātu posteni, atbilstošu manai izglītībai un praksei, taču sekoju līdzi situācijai Tēvzemē, cerot, ka varbūt kādreiz beidzot kāds uzņēmējs sapratīs to, ko sen jau sapratuši ārzemju veiksmīgie biznesmeņi - ir vērts motivēt darbinieku ar normālu atalgojumu, jo tas atmaksājas. Rezultātā uzņēmums plaukst, labi dzīvo pats uzņēmējs un darbinieks ir apmierināts. Viss elementāri! Latvijā šī patiesība uzņēmējiem rada paniskas bailes - regulāri saņemu darba piedāvājumus, taču, nosaucot vēlamo atalgojumu (pēc pastāvošajām dzīves izmaksām Latvijā tas ir vismaz 1500 latu pirms nodokļa nomaksas), konstruktīva saruna beidzas un sākas tukši solījumi: “mēs centīsimies atalgojumus pārskatīt”, “tuvākajā laikā ceram palielināt algas”, “tas būtu labi, bet šobrīd nevaram”, “varētu jau, bet mums ir arī citi strādnieki, kas saņem trīs reizes mazāk” utt. Kamēr nebūs iespējas atgriezties trešo reizi, jāstrādā vien tepat, taču, godīgi sakot, šī vēlēšanās samazinās proporcionāli citās zemēs pavadītajam laikam, ieguldītajam darbam, saņemtajam atalgojumam un vienkārši priekam par to, ka esi novērtēts un vajadzīgs. Tas viss taču ir svarīgi katram no mums.