Fiktīvas laulības

Īrijas Tieslietu ministrija paudusi bažas par strauji augošo iesniegumu skaitu no Pakistānas pilsoņiem, kas lūdz uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka viņi precējušies ar Latvijas vai citu Baltijas valstu pilsonēm, vēsta laikraksts “Irish Times“.

2009.gadā Īrijā patvērumu lūguši 384 Pakistānas pilsoņi, kā pamatojumu minot laulības ar Latvijas pilsonēm.

Līdzīgi iesniegumi saņemti no 50 pakistāniešiem, kas precējušies ar Polijas pilsonēm, un 47 pakistāniešiem, kas precējušies ar Igaunijas pilsonēm.

Reaģējot uz šiem statistiskas datiem, Īrijas tieslietu ministrs Dermots Aherns aicinājis Eiropas Savienību (ES) pārskatīt bloka uzturēšanās atļauju likumus, lai cīnītos pret pieaugošo skaitu fiktīvu laulību starp ES pilsoņiem un trešo valstu iedzīvotājiem.

“Aizvien pieaug pierādījumi par ES imigrācijas likumu ļaunprātīgu izmantošanu, un Īrijas dati liecina, ka mīlas afēra starp Pakistānu un Baltijas valstīm pieņemas spēkā,” Aherns sacīja nedēļas nogalē notikušajā ES tieslietu ministru sanāksmē Toledo, Spānijā.

Pēc Īrijas aprēķiniem, aptuveni 30% no visiem iesniegumiem, lūdzot uzturēšanās atļauju saskaņā ar ES brīvas pārvietošanās regulām, tiek saņemti no personām, kas Īrijā uzturas nelegāli vai arī kuru esošajai uzturēšanās atļaujai tūlīt beigsies termiņš.

Īrijas Nacionālais imigrācijas birojs šobrīd izmeklē vairāk nekā simts lietas par laulībām vai saderināšanos starp vīriešiem no Āzijas un sievietēm no Austrumeiropas.

Pēc izmeklētāju novērtējuma, lielākā daļa šādu laulību ir fiktīvas un tās tiek slēgtas, lai attiecīgie vīrieši no Āzijas varētu lūgt uzturēšanās atļauju Īrijā.

Blenharstounas apgabala tiesā pirmdienas rītā tika notiesāts kāds 27 gadus pakistānietis, kurš aizturēts ar divām viltotām pasēm. Notiesātajam pakistānietim šonedēļ bija paredzētas laulības ar jaunu sievieti no Latvijas, taču tiesa aizliedza laulības sakarā ar aizdomām, ka tās būtu fiktīvas.

Žēl , ka nepadomā par sekām, jo daudzviet fiktīvā laulība pārvēršas par īstu verdzību.

Un vēl viens stāsts:

Ja es zinātu, kā tas viss beigsies, es ar viņu nemaz nebūtu ielaidusies, secina Evelīna, kuras piecus gadus ilgusī laulība ar vīrieti musulmani sākusies rožaini, taču beigusies ar vardarbību.

Pēc vidusskolas beigšanas Evelīna devās uz Somiju, lai tur strādātu par auklīti. Pēc pāris dienu dzīves Somijā, jaunā sieviete kļuva par tumšacaino vīriešu uzmanības objektu.

Evelīna bija dzirdējusi, ka no viņiem labāk turēties tālāk. Viņa bija dzirdējusi par kādu meiteni no Igaunijas, kura ar interneta starpniecību bija iepazinusies ar turku tautības vīrieti, aizbraukusi dzīvot uz Turciju un tad sapratusi, ka islāma pasaules dzīves apstākļi nav viņai piemēroti. Taču aizbraukt viņa vairs nav varējusi. Evelīnu šis stāsts bija pamatīgi iebiedējis.

Taču viņas draudzenes no Somijas tomēr spēja viņu ievilkt karstasinīgo vīriešu kompānijā. Vienam no viņiem Evelīna iedeva savu telefona numuru. Pēc gada viņi apprecējās un pārcēlās uz Tuvajiem Austrumiem.

Kā gan musulmanim izdevās iekarot igaunietes sirdi? «Viņi ļoti labi prot manipulēt ar cilvēkiem. Viņi spēj tevi pierunāt, demonstrē uzmanību un rūpes. Ja ir kāda problēma, viņi uzklausa un palīdz,» stāsta Evelīna.

Pēdējā laikā musulmaņu vīrieši ļoti iecienījuši sievietes no Igaunijas. Savukārt tūristes esot pavisam «gards kumoss». Kāda tumšmate no Igaunijas atzinusies, ka nedēļas laikā, ko viņa pavadījusi Ēģiptes kūrortā, saņēmusi piecus bildinājumus. Viņas 60 gadus vecā māte saņēmusi divus šādus piedāvājumus. Turklāt aktīva zilacaino ziemeļvalstu iedzīvotāju «apzināšana» izvērtusies plašumā caur internetu un «Skype».

Tomēr lielākoties uz šādiem soļiem musulmaņus nepamudina mīlestība, bet kas cits. Lai arī viņi stāsta par lielo mīlu jau pirmajā randiņā pat neraugoties uz to, ka sievietei jau ir gandrīz 70 gadu, bet «Romeo» knapi 20. Lielākoties vīrieši ar sieviešu palīdzību cenšas izrauties no nabadzības un vietējās dzīves, nokļūt Eiropā un tur iegūt dzīvojamo platību.

Arī valsts drošību sargājošās iestādes vairs nevar palikt vienaldzīgas pret apmēriem, kādos notiek Igaunijas sieviešu iepazīšanās ar musulmaņu vīriešiem.

Eiropā jau bijis daudz gadījumu, kad saviem tuvu ne draudzīgajiem plāniem, musulmaņi izmantojuši lētticīgās Eiropas iedzīvotājas.

Gandrīz visos gadījumos, īsti nav iespējams saprast, ar kādu nolūku musulmaņu vīrieši ierodas Igaunijā. Piemēram, 2005. gada beigās ar vīrieti no Marokas apprecējās kāda sieviete no Beļģijas un vēlāk uzspridzinājās kā teroriste-pašnāvniece. Tādēļ Igaunijas drošības iestādes izskata laulības ar musulmaņiem cīņas pret islāmistu ekstrēmistiem kontekstā.

Dīvainas attiecības

Silja apprecējās ar pakistānieti pagājušā gada vasarā. Viņai ļoti iepatikās vīrieša nepiespiestā izturēšanās un brīvā angļu valoda. Viņa melnie, cirtainie mati un mirdzošais smaids sievieti apbūra. Turklāt viņš nedzēra un nesmēķēja.

Pēc kāzām vīrs negaidīti kļuva skarbs un sākās nopietni strīdi. «Tas, kas ir pilnīgi normāli mūsdienu pasaulē - īsziņu un vēstuļu sūtīšana uz Igauniju maniem draugiem un radiem, tas viss viņu darīja ļoti bažīgu,» atceras Silja. Lai saglabātu ģimeni, viņa pārstāja kontaktēties ar vairākiem paziņām un draugiem.

Taču viņas vīram ar to bija par maz. Pēc Siljas teiktā, vīrs apmēram desmit reizes dienā pārbaudīja, kam viņa ir zvanījusi. Vienreiz viņš ieraudzīja svešu numuru un sācis trakot - sasitis sievas mobilo telefonu. Kaislības pieauga.

«Sākumā viņš solīja mani nogalināt. Pēc tam atnesa no virtuves nazi un pieprasīja, lai es viņu nogalinu.

Viņš vicināja nazi gar savu kaklu un centās mani piespiest viņam to pārgriezt.

Viņi taču nedrīkstot izdarīt pašnāvību, jo tad nenonākot debesīs. Es teicu, ka iešu uz policiju, jo negribēju paciest šādu izturēšanos. Viņš centās izlīgt,» sacīja Silja.

Taču savu viedokli par baltajām sievietēm viņas vīrs nav mainījis. Viņš uzskatīja un uzskata, ka «visas eiropietes ir prostitūtas».

«Jāsaka godīgi: neviena musulmaņu ģimene nebūs laimīga, ka viņu dēls atvedis mājās sievu no ārvalstīm,» sacīja Marija, kura piecus gadus dzīvojusi laulībā ar musulmaņu vīrieti un dzemdējusi viņam divus bērnus.

Vairākas Marijas draudzenes no Eiropas un ASV arī apprecējušās ar musulmaņiem. Viņu pieredze ļāvusi sievietei izdarīt plašākus secinājumus.

Pirmkārt, sieviete no citas valsts nekad nekļūs par musulmaņu ģimenes locekli. Musulmaņi tāpat izturas ar skepsi pret to, ka cilvēks no rietumiem spēj pareizi audzināt bērnus.

Otrkārt, pēc Marijas teiktā, pēc kāzām ļoti bieži vīri mainās. «Arābu vīriešiem nepatīk pavadīt laiku ar savu ģimeni. Viņi aiziet un nodarbojas ar nezin ko. Sieva paliek mājās viena ar bērniem. Vīra viņas dzīvē vairs nav. Tēva nav arī bērnu dzīvē. Bērni nekad nespēlējas ar saviem tēviem,» norāda Marija.

Pēc viņas teiktā, «attiecības ar citām sievietēm, elektroniska sarakste, īsziņas, attiecības ar arābu sievietēm, ballītes un nebūšana mājās nakts stundās, ir visai ierasta parādība. Ja sieva jautās vīram, kur viņš bijis, viņai ilgi to nāksies nožēlot. Arābu vīriem nedrīkst pieprasīt paskaidrojumus. Kā atbilde visdrīzāk sekos fiziska vardarbība».

Biedējošais islāma spēks

Pēc stāšanās laulībā Evelīnas dzīve krasi mainījās, kad viņa pārcēlās dzīvot uz Tuvajiem Austrumiem pie vīra. «Katastrofāla garlaicība! Sieviete viena nedrīkst iet ārā no mājas,» viņa sacīja.

Vienīgais prieks - dažreiz iet iepirkties kopā ar vīra radiniekiem. Ar kādu vietējo sievieti, ar kuru Evelīna sadraudzējusies, vīrs viņai vēlāk aizliedza tikties, jo «sieviete izrādījusies pārāk eiropeiska un varēja viņu slikti ietekmēt».

Somijā vīrs bija jautrs, lietoja alkoholu, bet dzimtenē kļuva skarbs un turējās pie ticības baušļiem. «Jo vairāk viņš nodevās islāmam, jo baisāks viņš kļuva. Viņš mani bija pavisam iebiedējis,» sacīja Evelīna un piebilda, ka viņš sievai aizliedzis arī smaidīt sabiedriskās vietās.

Kad Evelīna bija sestajā grūtniecības mēnesī, vīrs pirmoreiz viņai iesita. Viņa nesalocīja veļas žāvējamo agregātu tik ātri, cik ātri vīrs vēlējās, lai viņa to izdara. Toreiz viņa saņēma vairākus sitienus pa galvu. Vēlāk vīrs sacīja, ka viņa pati esot vainīga, jo ar savu neizdarību vīru pamatīgi saniknojusi.

Nākamreiz vīrs viņai iesita, ka mazulis jau bija piedzimis. Viņš sievieti piekāvis tik stipri, ka viņai bija jāmeklē mediķu palīdzība. Viens kauls bija lauzts. «Un vēl vīrs man solīja nocirst galvu. Nē, palikt tur nebija iespējams. Tā bija veltīga dzīves šķērdēšana,» atceras sieviete.

Pēc tam, kad pakistāniešu vīrs bija nosaucis sievu par padauzu, viņa vairs neklusēja un izteica visu, ko domā par pakistāniešiem. «Savas ticības dēļ viņi ir nabadzīgi, neizglītoti, melīgi, slinki, bet viņu dzīve ir primitīva,» viņa uzskata.

Ar laiku strīdi tikai pieauga un reizēm vīrs pat neļāva Siljai naktīs gulēt. «Viņš vaidēja, žēlojās, turēja aizdomās un apsaukāja mani par padauzu. Kad viņš dusmojās, tad arī sita,» stāsta sieviete.

Mēs viens otru sitām ar dūrēm pa seju, rāvām aiz matiem, bet kad viņam atkal nāca virsū «nosit mani» lēkmes, viņš vicinājās ar nazi, sasistu pudeli vai citiem tamlīdzīgiem priekšmetiem. Atlika tikai viens — bēgt.

Bezcerīgā šķiršanās

Taču bēgt nebija vienkārši. Musulmaņu vīri nereti savu sievu un bērnu pases glabā pie sevis. Un bieži nemaz ne mājās, bet darbā. «Tādēļ sievietei nav iespēju pamest valsti,» stāsta divu bērnu māte Marija.

Turklāt daudzām sievām-mājsaimniecēm, ja rodas tāda nepieciešamība, nemaz nav naudas, lai aizbrauktu. Arābu valstī sievietei pieprasīt šķiršanos ir bezjēdzīgi. «Jūs to nedabūsiet. Jums atņems bērnus un izraidīs no valsts,» norāda Marija.

Pēc Marijas teiktā, viņu izglāba viltība. Kad viņa vēl labi sapratās ar vīru, vasarā viņa kopā ar bērniem devās un Igauniju ciemos pie radiem. Lai izbrauktu no valsts kopā ar bērniem, vajadzīga rakstiska atļauja no vīra un viņš toreiz tādu uzrakstīja. Igaunijā viņa uzreiz iesniedza šķiršanās pieteikumu. Tiesa viņas laulību atzina par lauztu. «Vīram tas bija īsts šoks. Viņš solīja atbraukt un mani nogalināt,» atzīst sieviete.

Siljai un viņas pakistāniešu vīram bērnu nebija. Viņai nokļūt dzimtenē palīdzēja kāds paziņa. Viņa atbrauca mājās ar tukšām rokām, bez jebkādas iedzīves. Ar skumīgu secinājumu: «Ar šo laulību es iznīcināju savu pēdējo cerību par normālu ģimenes dzīvi».

Kad Evelīna paziņoja savam vīram, ka vēlas no viņa aiziet viņš sacīja: «Vari braukt, bet bērns paliks šeit». Evelīnu tas šokējis. Vēlāk gan viņš sacījis, ka viņa var doties, taču, ja vēlreiz apprecēsies, tad viņai jāatdod bijušajam vīram bērns. Bet pats pēc neilga laika vīrietis apņēma citu sievu un nemaz nepainteresējās, ko par to domā Evelīna.

Viņa ar bērnu ir atgriezusies ģimenē, bet draudi atbraukt un paņemt līdzi bērnu, no bijušā vīra puses turpinās. «Šie cilvēki neliks mieru,» sacīja sieviete.

Eiropas sieviešu bailes no viņu musulmaņu vīriem ir tik lielas, ka viņas visas tomēr noklusējušas daļu skarbās patiesības un lūgušas nenosaukt īsto vārdu.

Tomēr šīm sievietēm ir veicies — viņas varējušas atgriezties ģimenē. «Es pazīstu daudzas Igauņu sievietes, kurām klājas daudz sliktāk nekā man. Daudzām nepietiek spēka bēgt no musulmaņu vīriem, daudzas nespēj organizēt šķiršanās prāvas sākumu. Dažām ir tik ļoti kauns, ka viņas nemaz nespēj atgriezties mājās,» atklāj Marija.

Audzinot savu mazo meitiņu, Evelīna lasa grāmatas par baltajām sievietēm musulmaņu pasaulē. «Ja vien es būtu to izlasīju agrāk…» — skumji noteica sieviete.