Informācija, nekontrolēta informācijas patēriņa parādība
Informācija.
Pamatojumu par pārmērīgas informācijas bīstamību var atrast jau senajā filozofiskajā traktātā “Ecclesiastes”, kas datēts ar 3. gadsimtu pirms mūsu ēras.
Te būs iespējamā vieta TAVAI reklāmai! Nopietns reklāmdevējs gaidīts! Raksti vienosimies...Informācija, simptomi un sekas.
Jēdziens “informācijas pārslodze” parādījās tikai 1964. gadā, pateicoties politologam Bertramam Grosam. Vēlāk šo terminu popularizēja amerikāņu filozofs Alvins Toflers.
Zināms, ka 21. gadsimta pirmajā ceturksnī zinātnieki sāka runāt par informācijas pārpilnības sekām, piemēram, “mediju bulīmiju”, kas ir izplatīta mūsdienu slimība.
Kas ir “mediju bulīmija”, pie kā noved neapzināts un nekontrolēts informācijas patēriņš un kāpēc mūs vajā posta un apjukuma sajūta jaunajā informācijas pasaulē?
Mediju bulīmijas jēdziens joprojām ir salīdzinoši nezināms, lai gan sociālās slimības pazīmes jau ir aprakstījuši daudzi psihologi. Šo terminu “mediju bulīmija”, noteica pirms četriem gadiem.
Varu būt pārliecināta, ka termins “mediju bulīmija”, Latvijā nav dzirdēts un netiek lietots.
Kas ir bulīmija?
Bulīmija ir zināma ar specifiskiem ēšanas traucējumiem. Ja īsi, tad to var raksturot, kā atkārtotas, nekontrolējamas pārēšanās lēkmes, kam seko apzināta un pārspīlēta svara kontrolēšana.
Bulīmijas gadījumā ir pārmērīga tieksme pēc ēdiena, izteikta neapmierinātība ar savu izskatu un bailes no svara pieauguma. Centieni mazināt svaru notiek, regulāri izraisot vemšanu pēc ēdienreizēm, epizodiski badojoties, lietojot apetīti mazinošus vai caurejas un urīndzenošus līdzekļus. Vispār jau briesmīgi!
Informācija un tās patēriņš.
Toties mūsu gadījumā mēs runājam par visa veida informācijas neapzinātu patēriņu. Kā jau noprotat, termina izcelsme ir balstīta uz analoģiju starp pārtiku un informācijas badu, kam raksturīgs apziņas trūkums patērējot pieejamo informāciju.
Mediju bulīmija ir atkarība no patērētās informācijas daudzuma un posta sajūtas pēc nākamās informācijas “pārēšanās”.
Psihologi atzīmē, vienā no saviem zinātniskajiem ziņojumiem: “Viegli pieejamu informāciju izraisa riebumu no tās”. Pēc tam seko informācijas trūkuma un sevis šaustīšanas periods.
Šāda maiņa veicina depresīvu stāvokļu un psihosomatisku traucējumu attīstību. Uzmanības problēmas pakāpeniski tiek ierāmētas uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumā.
Šī slimība, ja saucam to par “īpašo slimību”, visvairāk skar jaunāko paaudzi, jo tieši viņi lielāko daļu sava laika pavada informatīvā tiešsaistē.
Tajā pašā laikā, saskaņā ar projektu “EU KIDS ONLINE“, kurā tika pētīti jautājumi par jauniešu uzturēšanos internetā. Tika plaši izplatītais viedoklis, ka tīkla kompetence palīdz atbrīvoties no informācijas draudiem un pārslodzes, neatbilst patiesībai.
Kā norāda pedagoģijas asociētā profesore galvenais risks ir saistīts ar sociālajiem tīkliem, čatiem un uznirstošiem informācijas logiem.
Informācijas lavīna.
Tā ne tikai mūs ieskauj, bet arī prasa mijiedarbību. Rezultātā mums ir ne tikai bezgalīgs avotu klāsts, jebkuras problēmas neatkarīgai izpētei, bet arī regulāri tie novērš uzmanību.
Jo ir blakus produkti, kā reklāmas, biznesa, personisku paziņojumu un surogātpasta veidā. Rezultātā var runāt par informācijas plūsmas nekontrolējamību.
Dažiem ir ilūzijas, ka informācijas pieejamība padara mūs progresīvākus. Taču praksē viss ir tieši otrādi. Avotu pārpilnība neliecina par to ticamību, un rezultātā mēs atrodamies totālas dezinformācijas laikmetā.
Turklāt pētījumi ir parādījuši, ka jo vairāk mums ir zināšanu avotu izvēles iespējas, jo grūtāk mums ir orientēties un izdarīt izvēli apkārtējā pasaulē. Tādējādi mēs varam runāt par laiku, kad mūsos dominē apjukums un koncentrēšanās trūkums.
Psihologi, sociologi un filozofi jau gadiem ilgi ir brīdinājuši par “blakus efektiem”, ko rada pastāvīga atrašanās tiešsaistē, īpaši darba, skolas un atvaļinājuma laikā.
Regulāra, informācijas attēlu maiņa, bieži vien ar pretēju saturu, vai tie būtu teksti, video vai attēli, padara mūs apmulsušus, aizkaitināmus un depresīvus.
Cenšoties iet līdzi laika garam, mēs pārtraucam lasīt tekstus, reflektēt, un rezultātā mums tiek liegta iespēja izbaudīt lasītā izpratni un vēlāk spēju dziļi analizēt to vai citu parādību.
Lasīšanas kultūra.
Ieradums “lasīt pa diagonāli”, kas raksturīgs daudziem lietotājiem, kuri cenšas aptvert pēc iespējas vairāk informācijas, noved pie lasīšanas kultūras zaudēšanas.
Tas neizbēgami padara mūs “programmējamākus”, jo mēs esam pieraduši reaģēt uz vienkāršiem un pazīstamiem tiešsaistes norādījumiem. Virsmas slīdēšana un nemitīga arvien jaunu un jaunu cilņu atvēršana ir viens no “mediju bulīmijas” simptomiem.
Parādība slēpjas apstāklī, ka nereti, pat apzinoties pašreizējās situācijas absurdumu, daudzi nevar beigt patērēt sev nevajadzīgo informāciju.
Paradoks, zināšanā ir spēks.
Esam pārliecināti, ka informācija dod spēku, tāpēc šķiet, jo vairāk informācijas mums ir, jo stiprāki, nozīmīgāki kļūstam. Jautājums par saņemtā nepieciešamību vai kvalitāti aiziet otrajā plānā…
Nevar paredzēt, kas nākamajā nedēļā būs saistošs, tāpēc katram gadījumam viss tiek “uzsūkts” bez reālas vajadzības. Sociālie tīkli, piemēram, Twitter, tikai pasliktina situāciju.
Ja vēl ņemam vērā to apstākli, ka Ilons Masks (Elon Musk) grib Twitter paspārnē atgriezt tādu personu, kā Trampu. Tad nu tiešām tur informācija būs neatgriežami sabojāta ar lielu mīnusa zīmi, tās loģiskajā sapratnē.
Tukšuma, degradācijas sajūta, nespēja koncentrēties vai izdarīt konkrētu izvēli izraisa nervu sabrukumu, izmisumu, depresīvus stāvokļus un īslaicīgu atslēgšanos no zināšanu tīkla.
Taču pēc tam viss atkārtojas no jauna, gandrīz tāpat kā ar pārtikas atkarību. Lietotāji visu patērē bez izšķirības, jūtas vainīgi par velti tērētu laiku, bet tajā pašā laikā ir atkarīgi no tiešsaistes satura un neizbēgami atgriežas “online” statusā.
Par to, kādi pasākumi var palīdzēt izvairīties no “mediju bulīmijas”? Jums jāuzdod sev jautājumi. Vai man vajadzētu to izlasīt, noskatīties? Vai man tas tiešām rūp?
Taču, jautājums ir tikai par apjomu, kas jāregulē katram atkarīgi no viņa apziņas. Vienkārši, ka tu spēji neieslīgt apburtajā lokā, ko sauksim par “mediju bulīmiju”.
Labu Dienu!
