Grobiņas pils vai pilsētas novērtējums liepājnieka acīm

Grobiņas pils un Grobiņa.

Grobiņa (kuršu valodā: Gruobīns – skābaržu mežs) ir senākā rakstos precīzi minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā. Ap 650.-800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne.

Te būs iespējamā vieta TAVAI reklāmai! Nopietns reklāmdevējs gaidīts! Raksti vienosimies...

Pa Ālandes upi un Liepājas ezeru toreiz bija iespējama kuģu satiksme ar Baltijas jūru.  Tāpēc līdz Liepājas dibināšanai Grobiņa bija galvenā jūras tirdzniecības osta Kurzemes dienvidos.

Pilnīgi tam ticu, jo senāk jūra bijusi daudz tuvāk Grobiņai. Liepāja bija tikai smilšu sēre, kurai spēcīgākā pūtienā pāri skalojās viļņi.  Pat ja notiktu “globālās sasilšanas plūdi”, Grobiņa būs virs ūdens.

Tomēr, stāsts būs par Grobiņas galveno apskates objektu- Grobiņas pils.

Senākā Grobiņas Livonijas ordeņa pils atradās Ālandes kreisajā krastā tagadējā Skābārža kalnā.

Pēc izskata, tas kalns, drīzāk būtu dēvējams par pakalnu. Taču ej nu zini, kāds tas bija tālā senatnē. Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) tā pieminēta 1253. gadā.  Gandrīz tūlīt, 1263. gada sākumā Livonijas ordenis uzbruka Grobiņai un nodedzināja kuršu koka pili.

Pēc tam bija izveidota ordeņa pils

Sākotnējā ordeņa pils būvēta 13.gadsimtā. Nav skaidri zināms šīs pils celšanas laiks un vieta, taču vairākos avotos minēts laika posms ap 1245.-1251. gadu.

Kad ordeņa mestra Dītriha fon Grīningena vadībā Kurzemē tika uzbūvētas vairākas pilis. Pils bijusi no koka. Zināms, ka

1562. gadā Grobiņas pilī uzturējās pils pārvaldnieks, rakstvedis un kalpotāji. Un 1590. gadā pirmo reizi minēts Grobiņas pilī iekārtotais arsenāls.

Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā Grobiņas fogteja tika iekļauta 1609. gadā, kad Kurzemes hercogs Vilhelms Ketlers apprecēja Prūsijas princesi Sofiju. Grobiņas pils kļuva par vienu no hercogu rezidencēm.

Otrā Ziemeļu kara laikā 1659. gadā zviedri nodedzināja Grobiņas pilsētu un pili izlaupīja. Pēc 1809. gada pils vairs netika apdzīvota.

Teika par Grobiņas fogta meitas iemūrēšanu apakšzemes ejā:

“Kādreiz Grobiņas pils esot bijusi ļoti skaista un bagāta. Pils apakšā esot bijušas divas apakšzemes ejas. Viena vedusi uz baznīcu, otra – uz Iļģu kapiem. Šai pilī reiz dzīvojis kāds bruņinieks, kam bijusi ļoti skaista meita.

Pils īpašnieks izprecējis savu meitu kādam dižciltīgam jauneklim, bet meitenei jauneklis neesot paticis. Bruņinieks ar saviem padotajiem nodarbojies ar sirošanu, iegūtos vaņģiniekus sūtījuši visgrūtākos darbus padarīt. Nepaklausīgie vaņģinieki turēti apakšzemes ieslodzījumam.

Reiz starp atvestajiem vaņģiniekiem bijis kāds jauns, skaists puisis, kas negribējis pakļauties. Viņu ieslodzījuši vienā no apakšzemes pagrabiem.  Jaunajai kundzei jauneklis iepaticies, un viņa nolēmusi viņu glābt. Drošsirdīgā sieviete aizvedusi jaunekli pa apakšzemes ejām uz Iļģu kapiem.

Jauneklis izglābies, bet jauno kundzi tēvs un vīrs ieslodzījuši kādā apakšzemes ejā un eju aizmūrējuši. Vēl tagad Grobiņas pils apkārtnē dažkārt dzirdami vaidi, kas nākot it kā no apakšzemes.

Nu īsta briesmu teika. Starp citu, vaidēšanu tur atrodoties nedzirdēju.

Tas par pili.

Ja vērtēju Grobiņu, tad vēlētos labāku ceļu, ja iebrauc no Liepājas puses. Var redzēt, ka grobiņnieki mīl savu pilsētu un cenšas visu sakopt. Ļoti patika pils sakārtotība un apkārtējā vide.

Izbraucot cauri privātajam sektoram, priecē acis daudzās modernās privātmājas. Tā turēt Grobiņa! Skat, nepaies ilgs laiks, kad mūsu pilsētas savienosies. Apgaismots, speciāls riteņbraucēju ceļš mūs jau ir savienojis.

Video no mini ceļojuma.

Labu Dienu!