Genocīds pret Latvijas Tautu.

Vai nav par skaļu teikt šādus vārdus ?

Kā citādi lai raksturo situāciju, kas notiek Liepājas Reģionālajā slimnīca un domājams visā Latvijā. Ar cinisku un noziedzīgu rīcību veselības ministrs Ivars Eglītis, nolemj samazināt līdzekļus par 20 %  .

Praktiski tas nozīmē plānveidīgu veco un slimo, maksātnespējīgo iznīcināšanu. Lai vieni dzīvotu, citiem nauda jāsamazina vēl vairāk. Vai Eglītis ir sevi iedomājis par lielo selekcionāru, par DIEVU TO KUNGU, kas izlems kam dzīvot kam mirt.
“Solīts makā nekrīt,” – tā gan veselības ministra Ivara Eglīša, gan Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieka Rinalda Muciņa, gan Ministru prezidenta Ivara Godmaņa izteikumus par to, ka veselības nozarei nav līdzekļu, ko atņemt, un ka jāpalielina iespējas slimniekiem ārstēties ambulatori īsi un kodolīgi raksturoja Liepājas Reģionālās slimnīcas Konsultatīvās nodaļas vadītāja INESE FLAKSE, rakstā laikrakstā Kurzemes Vārds.
Līdzekļu samazinājums slimnīcai par aptuveni 20 procentiem kopumā skar arī ambulatoro aprūpi – izmeklējumus un konsultācijas. Taču, ja piešķirto naudu tērētu tā, kā tā sadalīta pa atsevišķiem pakalpojumiem, visbēdīgākā situācijā varētu nonākt nieru slimnieki – tie cilvēki, kuriem trīs reizes nedēļā vajadzīga hemodialīze jeb, vienkārši sakot, pievienošana mākslīgajai nierei.

Pats mājās, nieres – slimnīcā….

Nefroloģe Tatjana Kozlova apstaigā gultas, kur mākslīgajai nierei pievienoti viņas slimnieki. Sirmai māmuļai apjautājas, kā tā jūtas, un pārbauda pulsu. Parunājas ar kādu gados vecāku vīrieti un pieiet pie cita slimnieka. “Viņš ir ļoti slims,” stāsta daktere. “Uzņēmējs, tikai nedaudz vecāks par 40 gadiem, mājās sieva, kas nestrādā, un mazs bērns – viņš ir vienīgais ģimenes apgādnieks.”
Viņš, tāpat kā visi citi divās palātās gulošie cilvēki, ir pievienoti aparātiem – pa vienu caurulīti no viņu organisma izsūknē asinis, tās atindē, attīra no sārņiem un liekā ūdens, ko šo cilvēku organisms neizvada dabīgā ceļā, un pa otru tīrās asinis atgriežas atpakaļ. Tas ilgst trīs vai četras stundas. Pēc tam cilvēks ir kā bez spēka. Citi spēj paši aiziet mājās, citus aizved Sociālā dienesta auto. Aiznākamajā dienā viņi atkal atgriežas. Un daudziem tā būs turpmāk visu mūžu.
Ieejam otrā palātā. Daktere klusi stāsta, ka te guļot sieviete, kurai veikta nieru transplantācija, bet pārstādītā niere nav iedzīvojusies. Apstājamies pie vēl vienas gultas. Vīrietis, 62 gadi. Viņš strādā, lai gan visiem šiem slimniekiem piešķirta invaliditāte, un trīs reizes nedēļā nāk uz hemodialīzi.

Palātā vēl vairāki slimnieki. “Kuram no viņiem es varētu pateikt, ka mums nepietiek naudas šai procedūrai un vairāk var nenākt?” retoriski jautā daktere, un viņai notrīc balss.

Asaras iemirdzas acu kaktiņos. “Dzīvot bez šīs procedūras viņiem nozīmētu, ka dienas ir skaitītas,” atkal saņēmusies, saka ārste. “Jo hemodialīze viņiem ir neatliekamā palīdzība. Tā vienkārši runājot, cilvēks dzīvo mājās, bet viņa nieres ir šeit, pie mums slimnīcā.”
Pašlaik Liepājas Reģionālajā slimnīcā hemodialīze regulāri ir nepieciešama 20 hroniskiem nieru slimniekiem. Vēl 8 cilvēkiem veic peritoniālo dialīzi. Tas nozīmē, ka slimniekam vēdera dobumā ievieto speciālu katetru, un pacients pats četras reizes dienā nomaina dialīzes šķidrumu, bet naktī pievienojas speciālam aparātam.

Reizi mēnesī viņi ierodas slimnīcā uz pārbaudi. Un ir tādi pacientiem, kam dažādu iemeslu dēļ iestājusies akūta nieru nepietiekamība – viņi guļ slimnīcā, viņiem hemodialīzes procedūra nepieciešama katru dienu. Vairumam – dienu, divas nedēļas. Bet kādu jaunu vīrieti nācies ārstēt pusgadu. Toties tagad viņš atkal ir sveiks un vesels. Un jau ir zināmi cilvēki, kam šī procedūra būs nepieciešama pēc pāris mēnešiem.
Slimniekiem, kam nepieciešama hemodialīze, par to samaksā valsts, taču pašreizējā situācijā, samazinot līdzekļus medicīnas nozarei kopumā, šā gada pirmajā ceturksnī mūsu slimnīcā par 17 procentiem ir samazināta nauda arī hemodialīzei. “Reāli tas nozīmē, ka marta sākumā naudas varētu pietrūkt,” saka Inese Flakse.

Tomēr nefrologs Staņislavs Francisti ir pilnīgi pārliecināts, ka nekas tāds civilizētā valstī nevar notikt. “Ja kaut vai viens cilvēks nomirs tāpēc, ka valsts nebūs paredzējusi naudu hemodialīzei, tas būs skandāls pasaules mērogā,” viņš sacīja.
T.Kozlova neziņā plāta rokas: “Ir neiespējami kādam no viņiem pateikt, ka naudas šai procedūrai vairs nav, jo tas man nozīmētu viņiem parakstīt nāves spriedumu. Tāpēc nauda tam ir jāatrod.” I.Flakse mierina – to noteikti atradīs. Kopā ar slimnīcas vadītajiem jau ir nolemts, ka to ņems vai nu no ambulatorai palīdzībai piešķirtajiem līdzekļiem vai slimnīcai domātās naudas, tādā veidā vēl samazinot tām jau tā iepriekš samazinātos līdzekļus. Bet citas izejas nav, ja runa ir par dzīvības vai nāves jautājumu, saka I.Flakse.
Runājot par nieru slimnieku problēmām, T.Kozlova min vēl kādu būtisku niansi – pēdējo divu gadu laikā ir ļoti samazinājies to slimnieku skaits, kam bijusi iespēja veikt nieres transplantāciju. “Ja vēl pirms diviem gadiem to sagaidīja seši mūsu slimnieki, tad pērn vairs tikai viens,” stāsta daktere. Tas tāpēc, ka trūkst donoru. Un tāpēc arī Latvijā ir sācies jauns pavērsiens – donoru meklēšana starp radiniekiem, paziņām vai citiem cilvēkiem, kuri piekrīt dāvāt vienu savu nieri citam cilvēkam, lai tas varētu turpināt pilnvērtīgu dzīvi.

Ambulatorā palīdzība – pamatīgi apgriezta

Stāstot par to, kā meklē naudu nieru slimniekiem, I.Flakse arī ieskicē situāciju, kāda ir slimnīcas Konsultatīvajā nodaļā kopumā. Lai gan vidējais līdzekļu samazinājums ir 10 procentu no pērn piešķirtās naudas, dažās pozīcijās tas ir pat katastrofāls.

Piemēram, kompjūtertomogrāfa pakalpojumi samazināti par 41 procentu, vienkāršāko sirds asinsvadu izmeklējumi – par 67 procentiem, endoskopija – par 45 procentiem, laboratoriskie izmeklējumi – par 34 procentiem, rehabilitācijas pakalpojumi pēc insulta, traumām un līdzīgos gadījumos – par 40 procentiem u.tml. Kardiologs turpmāk vismaz gada pirmajā ceturksnī ar ģimenes ārsta norīkojumu varēs pieņemt tikai 3 pacientus, ftiziopulmanologs – 8.

“Es nezinu, ko mēs darīsim?” I.Flakse ir izmisusi. “Un tas nozīmē arī to, ka ir pārvilkta svītra arī visām mūsu iepriekš izstrādātajām iecerēm, lai šos pakalpojumus vēl paplašinātu. Jau bija panākta vienošanās ar speciālistiem no Rīgas: kardiologu un pulmanologu, kā arī ar vairākiem mūsu pašu slimnīcas speciālistiem gan par konsultācijām, gan izmeklējumu veikšanu, bija iestrādes tādu konsultantu piesaistei, kādu pašlaik slimnīcas Ambulatorajā nodaļā nav. Bet tagad tas viss ir jāatliek.”

Un viņa vēl min dažus skaitļus. No tās naudas, kas slimnīcas Ambulatorajai nodaļai piešķirta pakalpojumiem janvārī, viena trešā daļa jau iztērēta šī mēneša pirmajās četrās darba dienās. Kas notiks, kad tā beigsies – to viņa nevar prognozēt.

No dežurējošajiem viesārstiem nācies atteikties

Līdzekļu samazinājums skāris arī slimnīcas Uzņemšanas nodaļu. “Pats svarīgākais, ka tas nekādi neietekmēs slimniekiem sniedzamo palīdzību,” tūlīt gan mierina tās virsārsts Uldis Balodis, skaidrojot situāciju.

“Diemžēl esam spiesti atteikties no viesārstiem – tiem, lielākoties jaunajiem, ārstiem, kuri paralēli mācībām brauca uz mūsu slimnīcu dežurēt un no kuriem daļa, iespējams, būtu pēc studiju beigšanas pārcēlusies uz Liepāju, lai strādātu mūsu slimnīcā.”
Viņu vietā tagad dežurēs mūsu pašu slimnīcā strādājošie ārsti un dežūrārstu skaits, tāpat kā māsiņu skaits, būs optimizēts. Piemēram, naktīs dežurējošā terapeita pienākumus pildīs dežurējošais reanimatologs, bet dienā – U.Balodis pats. Ja agrāk visu diennakti nodaļā dežurēja 3 medicīnas māsiņas, tad tagad dienā, kad pacientu pieplūdums ir lielāks, būs četras, bet naktī – tikai divas.
“Taču mēs nekādā gadījumā neatteiksimies no jaunieviestās slimnieku menedžēšanas kārtības, kad galvenos izmeklējumus, lai izlemtu, vai slimnieks ir ievietojams nodaļā, vai pēc palīdzības saņemšanas var doties mājās, veica tepat nodaļā un tepat arī sniedza neatliekamo palīdzību,” skaidroja U.Balodis.

Viņš jauno situāciju raksturo īsi un kodolīgi – par 15 procentiem mazāku atalgojumu būs jāveic vēl papildu pienākumi. Un viņa redzējums ir diezgan pesimistisks:

var pienākt brīdis, kad spēsim sniegt tikai neatliekamo palīdzību. I.Flakse savukārt ir pārliecināta, ka nupat Latvija strauji tuvojas maksas medicīnas ieviešanai.

Kristīne Pastore