Eksistenciālā krīze, situācija kuru vajag mācēt pārvarēt

Eksistenciālā krīze.

Vai tu redzi jēgu savai dzīvei? Vai esi pārliecināts, ka tava esamība ir tas lielais, kas var ienest kaut ko pozitīvu tavā apkārtnē. Katra jauna diena ir līdzīga iepriekšējai, un liktenis šķiet pelēks un bezjēdzīgs?

Varbūt jūs domājat, ka visa pasaule ir matrica? Apsveicam, jums ir eksistenciāla krīze!

Eksistenciālā krīze un kā ar to cīnīties?

Kā tikt galā ar nomāktu garastāvokli? Eksistenciālā krīze ir psiholoģisks traucējums, ko izraisa smagas psiholoģiskas traumas.
Iespējama ilgstoša izolācija no sabiedrības, akūts miega trūkums vai vilšanās noteiktā uzskatu sistēmā, piemēram, reliģijā.

Mēs zinām, ka mēs visi kādreiz nomirsim, un kāda tad ir dzīves jēga?

Eksistenciāla trauksme vai krīze mēdz rasties pārejas laikā un atspoguļo grūtības pielāgoties, kas bieži ir saistīta ar drošības zaudēšanu.
Ja jūs cīnās ar eksistenciālu trauksmi, jūs varētu sev uzdot jautājumu: “Kāda jēga dzīvot?”

Pārejot savā dzīvē un zaudējot pazīstamā konteksta un struktūras drošību, jūs varat apšaubīt dzīves jēgu, ja galu galā rezultāts ir tāds, ka tu nomirsi. Kāpēc tad darīt kaut ko, sev vai citiem?

Eksistenciālā krīze

Spēja aizraut to, ko citādi varētu uzskatīt par bezjēdzīgu dzīvi, atspoguļo novērtējumu pašai dzīvei. Ja jūs varat pārtraukt mēģināt dzīvot līdz galam vai “mērķim”, un sākt lai dzīvotu ar pašu “būšanas” aktu, tad jūs sāksiet pilnībā dzīvot savu dzīvi.

Patiesībā neapmierinātība ar savu dzīvi un tās jēgas meklējumi ir domas, kas jau senatnē ir traucējušas cilvēces mieru. Līdz šim psiholoģiskie traucējumi kļūst plaši izplatīti un jau rada bažas zinātnieku vidū.

Parasti krīze izplatās starp tiem cilvēkiem, kuri jau ir apmierinājuši izdzīvošanas pamatvajadzības, ieguvuši brīvo laiku un nav varējuši tam atrast pielietojumu.

Pēc dāņu filozofa Sorena Kērkegora domām, ja cilvēkus nenovērstu ikdienas aktivitātes, mirkļa baudas un citi ārēji faktori, tad dziļa depresija aptvertu visu cilvēci. Apziņa un augsts intelekts ir lāsts, kas padara mūs par visnožēlojamākajiem radījumiem starp zīdītājiem.

Eksistenciālā krīze, ko darīt?

Pēc vācu psihologa Karla Jaspersa domām, krīze iestājas ikreiz, kad cilvēks nonāk robežsituācijā – dzīvības apdraudējuma brīdī, tuvinieka nāves brīdī, ar dziļu vainas sajūtu utt. Salīdzinājumam, Hamleta eksistenciālos meklējumus – būt vai nebūt Viljama Šekspīra lugā izraisa viņa tēva nāve.

Šāda stresa rezultātā cilvēks pēkšņi sāk uzdot sev filozofiskus jautājumus. Ateisms un neuzticēšanās Dieva esamībai situāciju tikai saasina. Cilvēks saskaras ar paradoksu – viņš saprot, ka nav dzimis velti, bet nesaskata savai eksistencei dziļu jēgu un turklāt neredz jēgu visas cilvēces eksistencei.

Tu salīdzini sevi ar veiksmīgākiem draugiem.

Vakar tevi neinteresēja, kas noticis ar bijušo klasesbiedreni Zitu. Šodien tu ciet no tā, ka viņai, atšķirībā no tevis, ir milzīgs dzīvoklis galvaspilsētas centrā, un viņa ceļo uz ārzemēm četras reizes gadā. Turklāt paša panākumi šķiet pilnīgi nenozīmīgi, un esi ar mieru sevi atzīt par neveiksminieku.

Tu netici citu cilvēku atbalstam.

Katram ir savas rūpes, tā ir taisnība. Taču tas nenozīmē, ka grūtā situācijā neviens tev nepalīdzēs. Piedzīvojot krīzi, mēs zaudējam spriedumu objektivitāti, nevaram adekvāti novērtēt situāciju, lai saprastu, pie kā vērsties pēc palīdzības.

Eksistenciālā krīze, paradoksa atrisināšana.

Lielākā daļa cilvēku mēģina tikt galā ar kognitīvo disonansi, izmantojot kādu jau gatavu jēdzienu – reliģiju vai harmonisku pasaules uzskatu sistēmu.

Ir doma, ka reliģija pastāv, lai sniegtu cilvēkiem gatavas atbildes uz visiem jautājumiem. Pārliecība par augstāka spēka esamību, pēcnāves dzīvi un konkrētu mērķi. Iespējams, ka tāda pieeja uzskatiem var izglābt sabiedrību no konfliktiem un audzina pazemību.

Tomēr, ko darīt cilvēkiem, kuri ir tālu no reliģijas?

Norvēģu filozofs Pīters Zapfe aprakstīja četrus psiholoģiskās aizsardzības mehānismus – izolāciju, fiksāciju, uzmanības novēršanu un sublimāciju.

1. Izolācija – fantazēšana, izvairīšanās no problēmas citā psiholoģiskā stāvoklī.
2. Fiksācija ir visu laiku veltījums dzīves jēgas meklējumiem.
3. Izklaidība ir atgriešanās pie ikdienas aktivitātēm.
4. Sublimācija ir impulsu novirzīšana, piemēram, radošumā (dziesmu, dzejoļu, gleznu utt. rakstīšana).

Nepieciešams palēnināt dzīves tempu, iemācīties atpūsties un atslābināties. Tas nav viegli, it īpaši, ja neatlaidīgi tiecies uz kādu mērķi. Bet, ja pats nepiebremzēsi, dzīve to izdarīs tavā vietā.

Dažreiz pietiek ar atpūtas dienu vai, vēl labāk, došanos atvaļinājumā uz nedēļu. Šo laiku varat izmantot informatīvai detoksikācijai.
Izslēdz viedtālruni, nelieto internetu. Tad, pieņemot sevi tādu, kāds esi, atgriezies pie savām prioritātēm.

Galvenais noteikums, kā pārvarēt vēl vienu dzīves krīzi – neslēpt “galvu smiltīs”. Pēc saprātīgas pašanalīzes mēģini pārveidot savus “atradumus” par konkrētu sasniedzamu rezultātu.

Lai kā arī būtu, labākais līdzeklis pret psiholoģisko krīzi ir darbs. Kā izteicās kāda padzīvojusi zemniece pēc īsas Annas Kareņinas problēmas izklāsta: “Kaut viņai būtu govs. Vēl labāk, divas.”

Labu Dienu!

 

Paldies, ka izlasījāt šo ziņu, neaizmirsti abonēt (ja kas bez maksas) jaunākos rakstus!

ABONĒŠANA!

 

Dalies ar šo ziņu

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

scroll to top