Lai nerātnā dzejā.
Lai lasīšana būtu adekvāta un ar piesitienu lasāma, iedomājies šādu ainu : Vīrieši metas upē vai ezerā uz trakulīgu peldi, un sievietes viņus uzmundrina ar jautriem uzsaucieniem un pavedinošiem acu skatieniem.
Jauni pāri mēdz doties mežā un meklēt leģendāro papardes ziedu.
Tā mēs varētu iedomāties nerātnākos Jāņus ar jautrību un mīlestības pilnu nakts turpinājumu!Jāņi ir un būs trakulīgi un nerātni!
Seksuālajā sfērā Jāņi ir laiks, kad var notikt ikdienas normu pārkāpumi vai vienkāršāk… vaļība.
Vai tā var ? Teica viena tante!
Senči apgalvo, ka var gan…Tam ir maģiska nozīme, jo pastāv uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu.
Sagaidiet Jāņa dienu, līgo.
Jāņa diena spodra nāca, līgo, līgo.
Ugunīs mirdzēdama, līgo. Nāc nākdama, Jāņu diena,
Mēs jau tevi gaidījuši;
Mīkstu sieru sasējuši,
Saldu alu darījuši. Jānīts sēd kalniņā,
Zelta kokli koklēdams.
Nāc, Jānīti, sētiņā,
Nāc meitiņu pulciņā,
Tad māmiņa tev iedos
Jāņa siera gabaliņu.
PAR TRADĪCIJĀM JĀŅOS, UN TICĒJUMIEM TEV NOTEIKTI… ŠEIT
Priecīgus Jāņus un Līgo !
Izturību!
feini , man patika
Nerātnās Līgo dziesmas dziedamas kopā ar alu !
Latvju tauta stipra bija
Dižas dienas vakarā
Vēl kuplāka viņa kļuva
Papard(e)s ziedu sakarā
Visas labas tās zālītes
Līgo dienas vakarā
Vēl labākas tās vālītes
Kas meitiņai rociņā
Jāņu meita atnākusi
Vālīti tā Jānim tver
Jāņu puisi nopērusi
Mīlas rozi vaļā ver
Līgo zāles labas bija
Jāņu puisi staltu dara
Savus augumus tie vija
Jāņu bērnus priekā rada
Lai saulīte kur uzausa
Pliki guļ Jāņu bērni
Mīlas guņi tos pasauca
Steigā jāmet nost ir tērpi
Lai mīlēja kas mīlēja
Jānītis tas gan mīlēja
Viņiem ir tie lielie zvani
Lielās biksēs zvana skaļi
Mīlas naktī alu dzēru
Līdz pašam(i) galiņam
Tagadam(i) nevarēju
Tikt līdz meičas maciņam
Ak tie Dievi lielie Dievi
Visu gadu mani rāja
Tik uz pašu Jāņa nakti
Man pie Līgām aiziet ļāva
Dižas meitas diži puiši
Kaili pāri gunim lēca
Jo guntiņa dega koši
Jo augstāki kājas cēla
Visi gunij pāri lēca
Kāmītis tas gan nelēca
Nabagam(i)smagi pauti
Tādi prieki nav(a) ļauti
Lai līgoja kas līgoja
Kāmītis tas nelīgoja
Visi Jāņi apkārt dumji
Pliki lēca pār uguni
Ak tu krupi, tautu meita,
Tavu smuku pupu šņoru!
Man iztrūka bikšu kņope,
Uz tevim raugoties.
Ai, lepnais tēva dēls,
No kurienes tu iznāci?
Man notrūka brunču poga,
Uz tevim skatoties.
Še atnāca Pēterītis
Ar četrām bārzdiņām:
Pie zodiņa, pie nabiņas,
Abejēs padusēs.
Jānīts savu stīvu bībi
Ar dūrēm sadūrēja,
Kam rāmi negulēja
Melnajās biksītēs.
Vai, vai, Jānīti,
Tavu asu rīku!
No zirga lēkdams,
Nodūra sivēnu.
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.
Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš.
Ai, sirsniņ, ai, mutīt,
Samijam biksītēm;
Citu gadu šādu laiku
Dzersim bikšu līkopiņ’!
Viena pate Jāņu zāle
Brīžam liela, brīžam maza:
Siltumā izstiepās,
Aukstumā sarāvās.
Es jums saku, jauni puiši,
Nenākat šo naksniņu:
Jānis sēd kalniņā,
Pātadziņa rociņā.
Kur meitiņas apčurāj’šas,
Aug zāle žuburiem,
Sanāca stalti dēli
Sprauž pie savas cepurītes.
Es vietiņu pataisīju
Četru lapu ābolā,
Es izkrāpu tautu dēlu
Jāņu nakti pieguļā(i).
Pupacīte Jāņa diena,
Atved man brūtgāniņu;
Kad ved jaunu, tad ved skaistu,
Kad ved vecu, tad bagātu.
Augšupēdu vien gulēju
Sava tēva tīrumā,
Rokas, kājas plandīdama,
Ciema puišus gaidīdama.
Ciema puiši izrunāj’ši,
Ka nav visi gabaliņi.
Nākat šurp, ciema puiši,
Še ir visi gabaliņi.
Še pupiņi, še nabiņa,
Še ir pati grāvja mala,
Še ir pati grāvja mala,
Melniem alkšņiem apauguse.
Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu;
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.
Ai, baltā māmuliņa,
Dod man vienu kaķēniņu,
Man pelītes piejukušas
Pie melnā lapenīša.
Tētiņš kūla māmuliņu,
Uz vēdera izlaidies.
Izvelk gaļas pātadziņu,
Cērt pa pašu caurumiņu.
Ak tu, bikšu ābolīti,
Tavu skaistu atslēdziņu:
Tu atslēdzi meitiņām
Mīlestības avotiņu.
Alu, alu, alus puisi!
Kur palika alus puisis?
Alus puisis pagrabā
Ar meitām biksas maina!
Ap to manu grāva malu
Melni kārkli apauguši;
Ņem, puisīt, zelta šķēres
Pucē manas grāva malas.
Jānīšam brālīšam
Zila pumpa vēderā(i).
Tālab zila pumpa,
Ka meitiņas nemīlēja.
Tev, Jānīti, reti zobi,
Nāc man kūsi izsukāt,
Man kūsis pieputējis
Visu gadu rijiņā.
Augšupēdu vien gulēju
Sava tēva tīrumā,
Rokas, kājas tirināju,
Jaunus puišus kairināju
Jājējiņa dēliņš biju,
Jāju dienu, jāju nakti:
Dienu jāju labu zirgu,
Nakti labu tēva dēlu.
Vecais mani jaunu ņēma,
Bet raženi turējās:
Trīs reiziņas naksiņā
Kā līgot nolīgoja!
Ai, puisiši, ai, vīriņi,
Kurš pie manis gulejuši?
Mīlestības kambarīti
Nezinot atslēguši?
Ak tu mazais Pēteriti,
Tev ir švaka pederite;
Atnāks lielais vēršu Jānis,
Tam ir labs velkamais.
Atnāca Kačitis
Ar savu dumpi:
Priekšā šļācene,
Pakaļā rūcene.
Augšumpēdu es guleju
Sava tēva atmatā,
Ar kājām gainījos
No kaimiņu puisēniem
Brūtganami rausi cepu,
Vidū dūru caurumiņu;
Brūtgans rausi neapēda,
Caurumiņa taupīdams.
Dod, māmiņa, kam dodama,
Zaldatam vien nedod:
Zaldats mani smagi pisa,
Sijā kājas atsperdams.
Es bij’ puika, man bij puika,
Manam puikam atkal puika.
Es gan redzu, kas kaiteja
Tam jaunam puisitim:
Nevareja purgāliti
Biksitēs savaldīt.
Ko liedzies tu, Kasiņ,
Ka pie manis neguleji?
Es jau tavu pipeliti
Ar sprīžiem izmēroju:
Pieci sprīži, divi colli,
Vēl podziņa galiņā.
fui kādi nepieklājīgi pantiņi. kauns lasīt, kur nu vēl padomāt par saturu, es nosarku 🙂
Ko tu baidies viss dabistiski un pareizi, vairojaties……….. un labi bieži uh uh uh opacā !
Nav svarīgākais, kā jūs svētkus svinēsiet – galvenais dariet tā, lai jums pašiem ir prieks!
Vijiet vainagus, cepiet pīrāgus, dziediet dziesmas, dedziet ugunskurus un mīliet viens otru!
VAIROJATIES…
Viena pati Jāņu zāle
Brīžam gulu, brīžam stāvu;
Kad ierauga jaunas meitas,
Stāvus vien slaistījās.
Jānīts gāja sienu pļaut
Pašā Jāņu vakarā;
Izkaptiņu strīķējot,
Kamolīši kustējās.
Man priekšā pieaugusi
Maza melna papardīte:
Jāņu nakti puiši nāca
Zelta ziedus lūkoties.
Ak tu mazais Pēterīti,
Tev ir švaka pederīte;
Atnāks lielais vēršu Jānis,
Tam ir labs velkamais.
Ak tu meža Miķelīti,
Tavu saldu pipelīti!
Vienu reizi nosapisa,
Visi kauli notrīcēja.
Bēdz, pizdiņa, kārkliņos,
Nu brauc tavi precinieki:
Kūšu Jēcis, pautu Pēcis,
Pipelītes Indriķītis.
Es nedevu puisīšam
Sava rika šmurgulēt;
Puisīšam tievs un garš,
Locīties locījās.
Kāpēc Dreimanis
Izplatu sēdēja?
Ozola vangale
Kājstarpī.
Tieva gara pipelīte
Nekā laba neģeldēja;
Lai būt’ īsa, tikai resna,
Tā to pizdu piepildīja.
Māte raud, meita raud,
Abas divas gauži raud:
Māte raud mīkstas maizes,
Meita stīvas pipelītes.
Man mamiņa piesacīja,
Krieviņam pist nedot.
Ai, māmiņa, kā nedošu,
Krievam balta pipelīte.
Būt’ man tāds sprigulīts,
Kā rijnieka pipelīte,
Tad es kultu dien’ un nakti,
Man rociņas nepiekustu.
Kam vajaga reizu ratu?
Jānītim reizu rati:
Divi mazi ritentiņi,
Trešā gara diselīte.
Es puisītis, tu meitiņa,
Iesim abi velēties:
Tev ir laba sārmu sile,
Man ir laba bungu vāle.
Es Sīmaņa pipelīti
Gar galdiņu izmērīju:
Pieci sprīži trīs olektes,
Sesta purga galiņa.
Es meitiņa kā puķīte,
Man pizdiņa kā muldiņa;
Mīlēj’ tādu tēva dēlu,
Kas to pilnu piepildīja.
Ko, māsiņas, darīsim,
Alavicas palikušas?
Sametam mēs naudiņu,
Pērkam citu pipelīti!
@nu tak opā,
riktīgi, un stīvin , respekts
Jāņu ticējumi un buršanās!!!
Kad Jāņa rītā bez saules iet uz avotu mazgāties, tad paliek skaists.
Jāņa naktī vīzes jāapaun ačgārniski, ar purniem uz papēžiem, tad jāsatinas baltā palagā un jāuzmeklē papardes zieds. Tad var iet, kur grib, un darīt, ko grib, neviens neredz.
Papardes ziedot ziedus nobirdina nezdodziņā. Nezdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē.
Ja Jāņa dienas pusdienā vai pusnaktī redz kur naudu kaltējamies, tad vajadzīgs uzmest no kreisās kājas kaut ko virsū un tā uguntiņu apslāpēt, tad tās vietā paliekot naudas čupiņa zemē.
Jāņu naktī ap pusnakti jābrien pa ūdeni, tad rītā būs nauda pastalās.
Jāņu vakarā pušķo laukus: kāpostos sprauž liepu zaru, lai mīksti kāposti izaug, rudzos ozolzaru, lai cieti zari, pīlādzi pie vārtiem, lai sātāns netiek iekšā, mežrozes pie kūts, lai raganas netiek govis slaukt.
Kas Jāņa naktī kopojas, tam labība sagāžas veldrē.
Cik tālu spīd liesmas no Jāņu ugunīm, tik tālu visi lauki paliekot auglīgi un labība to gadu labi izdodoties.
Jāņa dienas naktī vajaga noģērbties plikam, aiziet uz rudzu lauku un trīsdeviņas vārpas aizlauzt no dienvidiem uz ziemeļa pusi. Laužot var saimniekam novēlēt visādu nelaimi, sev atkal var prasīt kādu daļu no saimnieka rudziem. Kad rudzus nopļauj, tad viss notiek, kas novēlēts. Kad rudzu lauzējs iet pie saimnieka pirkt drusku rudzu, tad vēlāku visa novēlētā daļa pāriet pie lauzēja.
Jāņa dienā dzen sievas visus savus lopus: govis, aitas, cūkas uz kopu ganību. Tur iztaisa zemē caurumu, kur tad ieliek olu, karašas, alu. Nu uzkur tur uguni un tura maltīti. Tas esot lopiem par labu.
Jāņu nakti nekad nevajaga pirmajam dzīt lopus ganos, jo tad raganas noburot govis un tās paliekot klibas.
Lai pienu padarītu vāju, tad Jāņu rītā, itin agri, kad lopi tiek dzīti laukā, jāiet pa viņu pēdām ar slauktuvi uz rokas un jāsaka: “Tev tā sūkal’, man tas krējums! Tev tā sūkal’, man tas krējums!”
Lai byutu pīna daudz, tad Juoņu nakti juoizslauc ūtra saiminīka guovis.
Jāņu vakarā vecenes, kurām ir sakari ar ļauniem gariem, staigājot pa kaimiņu laukiem, plūkdamas zāli, ar nolūku atņemt kaimiņu govīm pienu. Jāņu nakti laidaros šīs vecenes esot ieradušās suņu izskatā un zīdušas pienu.
Jāņa vakarā lauž lapu žagarus, saulei noejot sien deviņi zari slotā, saulei lecot staigā pa kaimiņu ganībām, slauka rasu ar slotiņu piena slaucenē un dod govīm dzērienā, runājot šos piena vārdus: “Ai Dieviņ, mīļā Māra, sēd’ manā laidarā! Trīs upītes ietecēja manās govu nāstiņās, vien’ no jūras, vien’ no Ventas, treš’ no maniem kaimiņiem. No radziņiem pupiņos, no pupiņiem manā slaucenē: baltu pienu, biezu krējumu, dzeltānu sviestu dod (jāmin lopu spalva)!”
Kad Jāņa sestdienas vakarā uz piena tolenīšiem uzliek liepu lapas, tad govīm tai gadā ir arvienmīksti pupi.
Ja Jāņu dienā neviena mājlopa vai putna nekauj, tad tanī gadā no mājlopiem kāds nobeidzas.
Kā Ziemas svētkos, tā arī Jāņos lopi pusnaktī runājot par cilvēku likteni. Tie esot lopu laiki, kur viņiem jādod svētku barība.
Kad Jāņa nakti zirgus atstājot ganībās, tad ar tiem jājot lietuvēni un raganas.
Jāņa dienā vajagot zirgu ar olām dzirdīt, tad tiekot stipri un apaļi.
Ja priekš Jāņa dienas iznīcina vienu odu, tad rodas simts vietā; bet ja pēc Jāņa dienas vienu iznīcina, tad simts iznīkst.
Jāņa dienā jālec pāri ugunskuram, tad vasaru neēd odi.
Pa Jāņu nakti varot dabūt velnu redzēt, ja pliks stāvot vārtu starpā.
Jāņu nakti saimnieks uzmauc sev kaklā zirga sakas, loku grožus, iet pa otra saimnieka tīrumu un met tur olu vanckarus, ja grib otru noburt.
Ja viena saimniece grib, lai otrai saimniecei nebūtu daudz piena, tad viņa Jāņu vakarā iet ar dvieli govis slaukt un paņem arī spaini līdz. Ja kūts nav vaļā, viņa stāv pie durvīm un slauc to dvieli.
Otra lopiem pienu var atburt, ja Jāņu rītā iet pa ganu ceļu, vico ar rīksti un skaita: “Sviests, krējums manā ķērnē, viņu (kaimiņu) ķērnē sulas vien!
Lielo piektdienu vajaga iestādīt zirni; Jāņos paņemt zirņa ziedu, piespraust to pie cepures un ieiet baznīcā, tad var redzēt raganu.
Jāņa nakts ir raganu nakts. Tad tās pulkstens divpadsmitos skrienot burdamas pa kaimiņu sētām, laukiem un ganībām.
Jāņa rītā ejot raganas ar slaucenēm un slotu, rasu slaucīdamas, caur ko govīm atraujot pienu. Jāņa dienas vakarā saimnieks sēž pagalmā, lai nenāk raganas un nedara kādu ļaunumu viņa lopiem, bet ja kāds nāk, tad viņš to uzskata par burvi un sit nost.
Jāņa dienā mājas māte liek nātres uz logiem un sliekšņiem, lai raganas pakaļas sadedzinātu.
Jāņu vakarā jāsadedzina raganu vēmekļi un pelni jāizkaisa uz krustceļiem, tad skauģi un būrēji nenāks tai mājā.
Ja Jāņa vakarā ieliek padusē olu un tura līdz nākošiem Jāņiem, tad no tās izšķiļas pūķis.
Juoņa dīnas vokorā uz vuortim juolīk vaca veize, lai rupuči nalāktu klāvā un nazeistu gūvu.
Jāņu vakarā meitas iet pie dīķa un met vaiņagus, kuras vaiņags noplūdīs, tad tā šogad precēšoties, bet ja nenoplūdīs, tad neprecēšoties.
Jāņu vakarā meitas apsmērē naudas gabalu vienā pusē ar sarkanu krāsu, aiziet pie upes un met viņu ūdenī, ja naudas gabals iekritīs ar sarkano pusi, tad tā precēs nabagu, bet ja naudas gabals nokritis ar nesmērēto pusi, tad precēs bagātu vīru.
Jāņu nakti meitām vajaga mest Jāņu vaiņagus ozolā. Kurš vaiņags uz pirmo sviedienu pakaras zaros, tā meita to pašu gadu izies tautās. Kuras meitas vaiņags nokrīt zemē, tai vēl tautas jāgaida. Cik reizes vaiņags nokrīt zemē, tik gadi jāgaida.
Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no 9 šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem 9 ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs.
Jāņa naktī meitai jānoģērbjas kailai, jāuzliek rožu vaiņags galvā; kurš puisis to noķers, tas būs meitas nākamais vīrs.
Jāņa naktī meitas, gulēt iedamas, novilkušas visas drēbes līdz kreklam, arī apavus, un atstājušas pie gultas zemē. Kurš ir meitas brūtgāns, tas nākot nakti pie gultas, bet drēbēm pāri nekāpjot, tikai paceļot un noliekot uz krēsla un tad vēl tuvojoties gultai.
Meitām jāiet Jāņu naktī līgot; ja gulēsi Jāņu nakti, mūžam vīra nedabūsi.
Ja Jāņa dienā tik ilgi līst lietus, kamēr zirgu var apseglot, tad būs auglīga vasara.
Pīlādzi, bet ar nenokostu galotni, pārnes zāļu dienā un svēpē ar to bērnus.
Drudzi var atstāt uz ceļa, kad ņem Jāņa vakarā grieztu pīlādža koka spieķi, vai, ja tāda nav pie rokas, krāsns čauksturi, un kad drudzis sāk kratīt, kāpj tam mugurā un jāj uz krustceļu. Še spieķis vai čauksturis jānosviež un jāsaka: “Kas pirmais šo spieķi (čauksturi) ieraudzīs, tam lai drudzis paliek!” Tad slimajam jāiet atkal uz māju, atpakaļ neskatoties.
Jāņa naktī sists sviests jājauc kopā ar sagrauzdētu krupi un ar to niezis jāsmērē, tad tas noejot.
Ja Jāņa dienā ņem adatu rokās, tad uz pirkstiem metas augoņi.
Jāņa dienas naktī jāņem gluži melns suns jeb teļš, jāiet ar to uz mežu, tur jāuzvāra lielā katlā ūdens, un tur jāiemet paņemtais kustonis tik ātri, ka suns nedabū kaukt jeb teļš bļaut. Katlam jāuzliek vāks un tikmēr jāvāra, kamēr gaļa atkrīt no kauliem. Kad tas izdarīts, tad jānodzēš uguns un jāņam kauli laukā. Nu ir jābāž kauli cits pēc cita mutē un jāprasa otram: “Vai tu mani redzi?” Kad otrs atbild: “Redzu”, tad jāņam atkal cits kauls, kamēr otrs saka, ka neredzot. Ja šādu kauliņu pie sevis turot, tad, lai ejot kur iedams, neviens kauliņa nesēju neredzēšot.
Jāņa naktī skrienot tāda pelīte ar zālīti mutē. Tā pelīte esot jānoķer un jāizņem tai zālīte no mutes. Ar to zālīti cilvēks varot palikt neredzams.
Ja Jāņu vakaru izlaiž caur skursteni baltu balodi, tad to cilvēku visi mīlot.
Jāņa vakaru vajagot iet uz kaimiņu robežas ēst, tad apēdīšot kaimiņa lauka svētību.
Ja kāds grib otru noskaust, tad vajaga Jāņa vakarā kurināt pirti un lūgt to pirtī, kuru grib noskaust.
Jāņos nedrīkst čūskas pieminēt, tad tās nāk mājā.
Jāņa naktī, kad parādās zvaigznes, ja atminēsi savu zvaigzni, tad paliksi svēts.
Nav labi svešu dzeju uzdot par savu.Fui.
Protests redakcijai
Labais, mazdakteri, no… leons48@inbox.lv.. pasaki, kas ir autors. Dabūsi cepumu ! Ja nezini… tad jau neatbildēsi. Domāju sapratamies 😉
Sana
Paldies,ka adzinies. Nebiju domājis,ka manas peršas aizies tautās.Tā ir mana vietne.
Ieliec google: mazdakteris un viss kļūs skaidrs.
Ar cieņu mazdakteris.Un vēlreiz paldies.Citadi bija vienas nievas.
Es savam tautiešam
Devu stāvus, dziedādama.
Es neiešu nieka dēļ
Pa zemīti vārtīties!