Bezdibeņa malā, kāds ir šis bezdibenis Latvijā

Bezdibeņa malā.

Par ko ies runa? Kāpēc tik satraucoši vārdi, bezdibeņa malā? Tāpēc, ka ir laiks rīkoties un kaut ko darīt! Nē, nevis kaut ko, bet gan jārīkojas nekavējoties.

Runa ies par demogrāfiju Latvijā!

Zināšanai, 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā nomira cilvēku. Toties jau 2021. gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita. Vienkārši, bērni dzima mazāk nekā nomirušo skaits.

Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savu bīstamo nenovēršamību. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies.

Bezdibeņa malā, kur cēlonis?

Ir skaidrs, ka tautas neizmirst, ja tās aplaupa, paverdzina, pat apkauj. Tautas neizmirst, ja to priekšstāvji ir vienkārši rausēji vai tendenciozi muļķi.

Latviešiem uz “kakla sēdējuši” kārklu vācieši, mērnieki kukuļņēmēji, pušelnieki kaimiņu izdzinēji, bet latvieši neizmira.

Mums bijuši vācu kungi, poļu kungi, krievu komunisti, kari un izsūtīšanas, bet cilvēki spēja to pārdzīvot, atgriezties dzimtenē un dzima bērni.

Kas notika, kad atguvām brīvību?

Kas izmanījās mūsu tautas kodā? Kas bija un vēl aizvien ir tie faktori, kas lika un liek jaunatnei meklēt jaunu dzimteni, doties prom uz neatgriešanos?

Tā ir sistēma sistēmā, kas grauj mūs no iekšienes. Pats paradoksālākais ir tas, ka mēs paši to apmaksājam. Mēs apmaksājam to, lai mūsu bērniem iestāstītu, ka šeit dzīvot nav vērts. Netieši, bet zemapziņā tādas domas virmo lielākajam vairumam!

Mēs apmaksājam politiķus, kas “ražo” likumus un noteikumus, kuru izlasīšanai vien katram vajadzētu gadus, bet, lai saprastu, mūža nepietiks. Tā nu tas ir!

Tomēr der iegaumēt, ka nacionāla valsts mums ir vajadzīga, lai mēs turpinātos kā nācija. Lai neizmirtu un neiznīktu paši savā zemē, kuru mūsu senči ir pasludinājuši par brīvu, jo prata rokās turēt ieročus.

Proti, mēs apmaksājam izglītības sistēmu tādēļ, lai tā mācītu būt šīs valsts patriotiem. Mēs apmaksājam Valsts ieņēmumu dienestu, lai nodokļus iekasētu godīgi. Samērīgi, nevis tādi, kas pasaka, ka vecāki, saliekot kopā savas algas, divus bērnus nevar uzturēt pienācīgā labklājībā.

Mūsu uzņēmumi dzīvo no Eiropas pabalstiem, mūsu pilsoņi dzīvo no valsts pabalstiem, un visiem šķiet, ka tam nav cena!

Cena ir, un tā ir visaugstākā.

Tie ir mūsu bērni, gan tie, kas aizbrauc, gan tie, kas nedzimst šodien, gan tie, kas nepiedzims rīt. Par nedzimušajiem bērniem.

Mājoklis.
Pirms kāda laika internetā bija intervija ar mākleri, kurš teica, mājokli jaunajā projektā var atļauties ģimene, kur abi pelnītāji katrs saņem 2000 eur/mēn uz rokas. Pie nosacījuma ja nav bērni un citi kredīti.

Vai ir daudz tādi darbinieki, kas atbilst šiem kritērijiem? Nākošais, istabu skaits – ja piedzimst puika un meitene, tad minimums jābūt 3-istabām.

Tātad pirmā iemaksa, piemēram, Pļavniekos no 4000 eur (ar Altum kredītu). Cik 20-30 gadīgajiem ir šāda summa? Ja nav 4000 eur, tad tas 20-30 gadīgais bez mājokļa automātiski skaitītos bezatbildīgs vecāks.

Sausais iznākums- bērni var pagaidīt.

Laiks – bērni prasa laiku.

Arī darba dienā, darba laikā. Uzņēmējs nav Māte Terēze, un darbinieka prombūtne darba vietā nenes peļņu. Kapitālismā bērns rada zaudējumus – uzņēmējam negūtā peļņa, darbiniekam mazāki ienākumi.

Jāpaklausās burkšķēšana par to ka bērns atkal saslimis, jāpierakstās pie mūžīgi aizņemtā, slimības sākumā un beigās. Aukle 3eur/h. Darbinieks ar mazu bērnu uzņēmēja acīs ir kā “alkašs” – neprognozējams kavētājs.

Enerģija – bērni atņem ne tikai laiku, bet arī enerģiju.

Bērnu nevar vienu laist ārā, jo pedofili, narkomāni, mašīnas, citi agresīvi bērni. Bērns jāpieskata, jo par viņu tiek nesta arī juridiskā atbildība. Pulciņi – bērns jāaizved un jāatved. Tad kur ņemt enerģiju pēc darba?

Nauda.

Loģiskāk būtu ja bērnu lietas kārtotu sieviete, kas var atļauties dzīvot mājās. Kā jau rakstījām, vidējais Latvijas vīrietis nevar viens uzturēt ģimeni.

Ja padomājam par situāciju, tad uzņēmējam likums liek dalīties ar zaudējumiem, ne peļņu. Šī brīža progresīvā nodokļa parodija pat neattiecas uz uzņēmējiem.

Kāda jēga uzņēmējam maksāt vairāk, ja citur darbiniekiem maksā tik pat. Atlikumu var ielikt kontā, ko patīrīt var tikai inflācija.

Tādas lūk pārdomas.

Ja sāksim šodien steidzami rīkoties, tad pēc 30 gadiem varam cerēt, ka būsim tikpat, cik esam, – aptuveni 1,8 miljoni cilvēku Latvijā.

Ja nē, tad nav saprotams, kam mēs būvējam vēja parkus, gāzes termināli, koncertzāles un bibliotēkas, ceļus un tiltus.  Jā… un Liepājā modernu cietumu!

Kādēļ tā tērēties, ja plāns ir vienkārši nomirt?

Labu Dienu!