Bērna audzināšana, galvenās kļūdas, ko pieļauj vecāki

Bērna audzināšana.

Šajā atbildīgajā vecāku darbā, jā darbā, nav pieļaujamas kļūdas un nenozīmīgas pielaides. Audzināšanā pieļautās kļūdas atnāks atpakaļ un no turienes, kur tās nemaz negaida vecāki. Ir taču saprotams, ka jūs vēlaties audzināt savu bērnu par atbildīgu un pilnvērtīgu sabiedrības locekli.

Tiek izmantotas dažādas tehnikas un manipulācijas, izmantojot savu zināšanu krātuvi par bērna audzināšanu. Tomēr, dažreiz mammas un tēti pieļauj kļūdas audzināšanā, kas var radīt pretēju efektu, nekā jūs gaidījāt no sava bērna.

Ja kas, šoreiz nebūs tradicionālās receptes par audzināšanas metodēm, būs nepopulāras, bet pareizas metodes ja domājat par bērna attieksmi pret dzīvi pieaugušā vecumā. Tās ir manas domas, ja tev liekas nepareizas vari tās ignorēt.

Bērna audzināšana, kļūdas.

Parasti jūs māciet bērniem vienmēr būt dāsniem un dalīties ar rotaļlietām rotaļu laukumā.

Iespējams reversa efekts jo pastāv risks, ka bērns nākotnē būs nabags, visu atdos, nespēs uzkrāt un ietaupīt, jo viņš taču ir dāsns. Ko darīt šādā situācijā?

Labāk ir iemācīties risināt pareizu sarunu ar bērnu: “Es tev iedošu mašīnu, tu man bumbu.” Tas ir, faktiski radot abpusēji izdevīgu apmaiņu. Tad bērns rūpēsies gan par citiem, gan par sevi. Kā opcija, iemāciet dalīties ar nosacījumiem.

Ļaušu tev spēlēties 15 minūtes, atdod mantas tādā pašā nesalauztā veidā, kā iedevu. Šajā gadījumā tiks ielikta doma nākotnei, ka pieaugušā dzīvē cilvēks aizdos ar procentiem, kas viņam garantē sava kapitāla saglabāšanu.

Ja runa iet par kaut kā atdošanu, tad māciet dalīties ar to, kas šobrīd ir lieks un nevajadzīgs. Tāda ir mecenātisma un labdarības būtība – dot to, kas ir pārpilnībā. Jābūt izpratnei, ka neviens to neatdos, tā ir dāvana citam.

Bērna audzināšana, dusmas.

Parasti, ja bērns dusmojas, ko tu saki: “Tu nevari to, tu nedrīksti kliegt. Tu nevari dusmoties uz savu mammu.”

Tā vari iegūt pretēju efektu bērna nākotnē. Bērns var kļūt uzņēmīgs pret sliktu kompāniju, krāpnieku un citu uzbrucēju ietekmi. Bērns nespēj sevi aizsargāt. Galu galā viņš nav drošs. Spēja dusmoties un pateikt “nē” ir sava veida apdrošināšana pret vairākām dažādām nepatikšanām.

Kāds ir labākais veids, kā rīkoties šādā situācijā?

Ļauj dusmoties. Māciet pateikt “nē” un pašam ievērot robežas, piemēram, bez bērna piekrišanas nepaņemt viņa lietas, piemēram, viņam ko mīļu no mantām. Jums nevajadzētu vienmēr izturēties pret bērna dusmām ar negatīvu attieksmi, dažreiz tas var būt noderīgi bērna izpratnes veidošanā.

Bērna audzināšana, pieklājība.

Iemāciet, ka atvainošanās nav panaceja. Ko novēro bērns vecāku uzvedībā? Vecāki kļūdas, parasti lūdz viens otram piedošanu. Pieņemsim, ka par to, ko esat aizmirsis izdarīt vai vispār neesat izdarījis.

Nākotnē būs pretējs bērna efekts. Bērns secina, ka jums nav jādara tas, kas jums it kā jādara, vienkārši jūs lūdzat piedošanu. Atvainošanās ir ilūzija, ka kaut kas mainās uz labo pusi vienkārši sakot piedod.

Cilvēki izdara otram kaut ko nepatīkamu, atvainojas, un liktos, ka incidents ir beidzies, bet patiesībā problēma paliek un atkārtojas. Daudzas atvainošanās un nekādas darbības.

Labāk ir iemācīt bērnam labot situāciju, neizmantojot tukšas atvainošanās. Piedod mammu, ka vakar neiemācījos dzejoli, šodien esmu gatavs deklamēt veselus divus. Šādi bērns saprot, ka var kļūdīties, un pēc tam izlabo situāciju, tajā pašā laikā paliekot labs cilvēks pat ar kļūdām.

Bērna audzināšana, paklausība.

Jūs mācat būt paklausīgam: “Dari, ko es saku. Es zinu labāk.”

Iespējams pretējs efekts, kā rezultātā bērns nemācēs radoši domāt, viņš dzīvos saskaņā ar norādījumiem. Viss, kas ir pakļauts norādījumiem, ar laiku tiks izdarīts automātiski, bērnam būs grūtāk atrast savu dzīves aicinājumu.

Viņš joprojām nezina, kā aizstāvēt savu viedokli. Viņš dzīvo tā, kā citiem vajadzētu, nevis tā, kā viņš vēlētos pats. Viņš būs labs izpildītājs, bet diez vai būs labs līderis.

Lai tas nenotiktu, protams, nevajadzētu ļaut visam ritēt pašplūsmā. Labāk ir dot tiesības izvēlēties: “Vai tu izvēlaties to vai to?” Pajautājiet bērna viedoklim: “Ko tu gribētu? Ko tu darīsi lai sasniegtu gribēto? Kā vecāki var piešķirt bērnam līdera lomu. Ar vienkāršu uzdevumu: “Vai būsi atbildīgs ar palīdzēšanu mammai, mūsu šīs nedēļas nogales piknikā?”

Atbalstiet viņa viedokli: “Tava ideja ir forša. Dari to!” Ir vērts audzināt bērnu nevis ar direktīvām, bet ar jautājumiem, attīstot viņa analītisko un radošo prātu.

Bērna audzināšana, jūtas.

Jūs aizliedzat bērnam raudāt. Bērns secina, ka dziļš iekšējs aizvainojums ar asarām nav iespējams. Asaras visbiežāk plūst, kad bērnam ir dziļš aizvainojums. Bērns secina:”Mani vecāki mani nesaprot.”

Apgrieztais efekts, bērns bloķē aizvainojuma sajūtu, viņš automātiski bloķē arī mīlestību. Aizvainojuma sāpes un mīlestība dzīvo uz viena “sola”, tāpēc ir tāds teiciens no naida līdz mīlestībai ir tikai viens solis. Ja bērns var piedzīvot aizvainojuma sāpes un raudāt, viņš ir spējīgs arī mīlēt.

Ja paskatās uz vīriešiem, kuriem pastāvīgi bērnībā tika teikts, ka “zēni neraud”, jūs ievērosiet, ka viņu sejās ir neizprotama mīmika un nav skaidrs, ko viņi jūt. Šādi zēni nesaka savai mātei: “Es tevi mīlu” un reti saka savai sievai vardus: “Es tevi mīlu.”

Bērna audzināšana, prieks.

Jūs aizliedzat, bērna izpratnē prieku ar saviem aizrādījumiem: “Neskrien! Nelec!. Nevajag čīkstēt! Nomierinies!”.

Bērns saprot, ka nevar būt laimīgs, jo tas kas viņam liekas jautrs ir liegts. Viņš kļūst, kā tētis un mamma – ļoti nopietns un saspringts. Kļūstot pilngadīgam, lai priecātos un atpūstos, viņš šim nolūkam sāks izmanto kaut ko kaitīgu, piemēram, alkoholu. Galu galā viņš taču nezina, kā reaģēt savādāk.

Lai tas nenotiktu, jums ir jāatbalsta bērna spēja priecāties un smieties kopā ar viņu. Ļaujiet viņam izrādīt prieku un laimi, dejojot, dziedot, spēlējoties, smejoties un dariet to visu kopā ar viņu.

Bērna audzināšana nav mirkļa process un tas nav vienkārši. Ja jūs patiesi interesējaties par šo procesu un vēlaties, lai bērns attīstītos harmoniski, jums jācenšas izvairīties no potenciāli vienkāršām un pieņemtām, lielākajā daļā sabiedrības, audzināšanas metodēm.

Daudz var iegūt audzināšanas prasmēs ja jums ir mājdzīvnieks ar ko kontaktējas jūsu bērns, bet var būt zemūdens akmeņi.

Bērna audzināšana, cietsirdība.

Ikviens zina, ka dzīvnieks mājās var bērnam dot labas prasmes veidojot atbildības sajūtu. Šāda situācija var mācīt bērnam rūpēties par dzīvnieku un ieaudzina viņos atbildību. Toties ne daudzi vecāki zina, kā rīkoties, ja bērns pēkšņi sāk izturēties pret mājdzīvnieku savādāk, nekā jūs tikāt viņam mācījuši. Ja vispār esat pieskārušies šim tematam.

Bērns ir cietsirdīgs pret dzīvniekiem, kā reaģēt?

Katrs bērns ir unikāls, tāpat arī viņa rīcības motīvi. Lai pareizi reaģētu uz bērna uzvedību, jums jāmēģina saprast, kas viņu motivē. Bieži gadās, ka mazulis, gribēdams parādīt, cik ļoti mīl kaķēnu, saspiež to tik ciešā apskāvienā, ka kļūst baisi par kaķēna dzīvību.

Jūsu zināšanai, bērns norauj tauriņa spārnus nevis tāpēc, lai viņu sāpinātu, bet lai redzētu, ko viņa tagad darīs, kā lidos? Bērni nesaprot, ar ko kucēns atšķiras no lelles, viņus vada zinātkāre un spontanitāte.

Bērna audzināšana, kā reaģēt?

Tiek uzskatīts, ka līdz trīs gadu vecumam mazulis nevar izdarīt secinājumus un nesaprot apelāciju pie sirdsapziņas. Tāpēc jums ir jāizsaka sava neapmierinātība pēc iespējas īsi. Pēc pārmērīgi aktīvas mīlestības izpausmes pret kaķēnu, vairākas stundas neļaujiet mazulim pieskarties kaķēnam.

Protams, ir svarīgi ar piemēru mācīt mazulim, kā rīkoties ar dzīvnieku , precīzi parādot, kā turēt rokās mājdzīvnieku, pieskarties tam un spēlēties ar to.

Brīdinājums.

Ja pēc tam mazulis nepārstāj mocīt nekaitīgas dzīvās radībiņas, jums jābūt piesardzīgiem. Bieži tas var būt viens no tā sauktās aizstāšanas veidiem, tas ir, darbības pārcelšana no nepieejama objekta uz pieejamu.

Tas notiek, ja ģimenē nemitīgi strīdas vai vecāki pārāk bieži uzkliedz bērnam, ja vecākiem kas nepatīk bērna uzvedībā. Dusmīgs bērns sākotnēji var lauzt krūmiem zarus, plūkt ziedus un plēst zāli. Ja vecāki šādas darbības atstās bez rīcības, tad pienāks nekaitīgo kucēnu un kaķēnu kārta. Tas notiks tikai tāpēc, ka viņi nevar aizstāvēt sevi.

Kā reaģēt?

Runājiet ar savu bērnu, paskaidrojiet viņam, ka suns un tauriņš ir dzīvi un viņiem ir sāpes. Vienkāršiem vārdiem pasaki, ka, noraujot tauriņam spārnus, tas nespēs lidot, dabūt barību un nomirs.

Bērna audzināšana, es varu izdarīt visu!

Ja bērns aug visatļautības atmosfērā, tas bieži izraisa agresīvu uzvedību. Psiholoģiski mazulim ir ērti, ja ir skaidri noteikumi, prasības un kontrole par to ievērošanu.

Protams, es nerunāju par situāciju, kad aizliegumi tiek izmantoti vienkārši vecāku autoritātes demonstrēšanai. Ir nepieciešams audzināšanas modelis, kurā no bērna tiek sagaidīts, ka viņš ievēros skaidrus uzvedības noteikumus.

Ir svarīgi nekavējoties pārtraukt bērna slikto uzvedību un skaidri paskaidrot, ka ir aizliegts kaitēt dzīvniekiem, lauzt krūmus vai vispār aizvainot tos, kuri nevar sevi aizstāvēt.

Man ir kauns, man ir kauns!

Agresija kā grēku nožēlas otrā puse nav nekas neparasts. Ja mazulis saprot, ka ir izdarījis kaut ko apkaunojošu vai viņa darbības ir izraisījušas kādas nepatikšanas, viņš piedzīvo vainas vai kauna sajūtu. Nespēdams to izteikt, viņš neapzināti sāk aizstāvēties. Kā jūs zināt, labākais veids, kā aizsargāties, ir uzbrukt. Protams, tiem, kuri nevar sevi aizstāvēt.

Kā reaģēt?

Visgrūtāk vecākiem šajā situācijā ir atšķirt pašu darbību (kaķa mocīšanu), sajūtu (aizvainojumu vai kaunu), kas noveda pie šāda iznākuma. Noteikti sakiet savam bērnam, ka jums nepatīk viņa uzvedība, aizrādiet viņam tieši tāpēc, ka viņš sāpināja dzīvnieku, nevis tāpēc, ka viņš ir dusmīgs.
Bērna audzināšana, jauns ģimenes loceklis

Ja ģimenē parādās vēl viens mazulis, vecākais bērns neviļus piedzīvo apjukuma vai iespējams pat zaudējuma sajūtu. Iepriekš viņš bija vienīgais, un visa mammas un tēta mīlestība piederēja tikai viņam. Taču tagad situācija ir krasi mainījusies un liela mīlestības daļa ( bērnam tā šķiet) pieder mūžīgi kliedzošajam mazulim.

Tas viss noved pie dabiskas bērnībā izplatītas greizsirdības sajūtas. Laika gaitā tas pāriet, bet sākumā bērnam noteikti ir jāizpaužas ar kādu agresīvu darbību – teiksim, attiecībā uz mājdzīvnieku.

Kā reaģēt?

Neļaujiet situācijai ritēt savu gaitu. Centieties pēc iespējas vairāk sazināties ar vecāko no bērniem, iepazīstiniet viņu ar jaunu ģimenes locekli un apbrīnojiet jaundzimušā pirmo smaidu kopā.

Noteikti paskaidrojiet, ka jūsu rūpes un uzmanība ir pietiekama ikvienam, un mazuļa ienākšana ģimenē nekādā veidā neietekmēs jūsu bezgalīgo mīlestību pret vecāko no bērniem.

Bērna audzināšana, ko iesaka psihologi?

Pat mazāko nežēlības izpausmi nevar ignorēt. Bērns ir jāaptur, jāizskaidro viņa pāridarījums un jālabo kļūda. Jāļauj bērnam samīļot un nomierināt dzīvnieku.

Labs veids, kā tikt galā ar bērnības agresiju, ir mainīt bērna attieksmi pret “upuri”. Lai to izdarītu, izmēģiniet lomu spēles. Piemēram, ļaujiet rotaļu sunim aizsargāt lelli. Jebkurš sižets ir iespējams, kur dzīvnieki ir labo pusē.

Ja mājā ir mājdzīvnieki , aktīvi iesaistiet savu bērnu to aprūpē. Viņam jāzina, ka kaķēnam vai kāmim ir nepieciešama viņa aprūpe. Starp citu, tas palīdzēs paaugstināt mazuļa pašcieņu.

Atceries, ka bērna audzināšanā nav sīkumu!

Labu Dienu!