Līgo, nerātnā dzeja…

Lai nerātnas dzejas lasīšana būtu …. adekvāti un ar piesitienu lasāma …SPIED uz mūzikas atskaņõšanas pogu un klausies…

Nerātnie Jāņu un Līgo dzejoļi.

Lai stāvēja, kam stāvēja
Jānītim tam stāvēja
Stallī bēri kumeliņi
Alus muca pagrabā!

Ja tu dzersi vienu šņabi ,
Tev jau būs pavisam labi.
Ja tu otru virsū rausi,
Runāsi pavisam gausi.
Bet ja trešo tu vēl ņemsi,
Tici man, tu smagi vemsi.

Vajag mācēt,
Vajag spēt,
Piedzerties
Un nostāvēt.

Dižas meitas diži puiši
Kaili pāri gunim lēca
Jo guntiņa dega koši
Jo augstāki kājas cēla

Ēd, ēd, Jāniti,
Smeķīga maizīte,
Caur kūsi sijāta,
Ar pupiem mīcīta.

Tu,meitiņa, strupa, resna,
Kas jel tevi šķeterēja?
Ēdolnieki šķeterēja
Jāņu nakti pieguļā.

Jānīšam zili pauti,
Pēteram puspelēki.
Jānīts savus zilus pautus
Iešauj ziedu cekulā,
Pēters savus puspelēkus
Iesien rudzu kūlītī.

Papardēs pa jāņu nakti,
Notiek neplānoti akti.
Jānim knišļi uzbrukuši,
Drošu seksu izjaukuši.

Es savam tautiešam
Devu stāvus dziedādama.
Es neiešu nieka dēļ
Pa zemi vārtīties!

Atkal uzbrūk līgotāji -
Alus, siera prasītāji.
Jānis iet uz visu banku,
Nopērk Latgalītē tanku.

Es Jānītis, tu meitiņa,
Iesim abi velēties:
Man ir laba bungu vāle,
Sitīš` tavā silītē!

Es godiga mātes meita,
Ar puišiem neplēšos,
Pacēlusi lindraciņus,
Skrienu salmu pūnitî.
Proties puisi, nāc uz mani,
Saukt es tevi nedrīkstēju.

Alutiņi, bāleliņi,
Ko darīji Jānīšami,
Jānīts nāca pagalmāi,
Sētas mietus turēdams.

Jāņu diena pupucīte,
Atved man brūtgāniņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu.

Līgo vakars zemi klāj,
Jāņa tēvs pār laukiem slāj,
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis surogāts!

Alu, alu, zivi, zivi,
Jāņu māte nelecies!
Kad mēs beidzot būsim divi,
Tad tu baigi norausies!

Visa laba Jāņu zāle,
Ko plūc Jāņu vakarā.
Kas to zāli uzpīpēja -
Guļ trīs dienas bezfilmā!

Sarijušies riepu dūmus,
Līgotāji meklē krūmus,
Rītam austot, Jānis klusi
Streipuļo uz māju pusi.

Jānīts nāca pār kalniņu
Zelta kanna rociņā,
Es palaidu savu suni,
Nu sēž Jānis kociņā!

Visa zāle bija laba,
Ko plūc Jāņu vakarā.
ZĀLĪTEI nu cita daba,
Narkotiku sakarā!

Vacais meitu jaunu ņēma,
Bet raženi turējās:
Trīs reiziņas naksniņā
Kā līgot nolīgoja.

Papardēs pa Jāņu nakti
Notiek neplānoti akti.
Jānim knišļi uzbrukuši
Drošu seksu izjaukuši.

Iekš papardītēm Jānis elsa,
Kaut ko Līgai ausī melsa,
No rīta Jānim mute sausa,
Un Līga jož pēc alus kausa.

Latvju tauta stipra bija
Dižas dienas vakarā
Vēl kuplāka viņa kļuva
Papard(e)s ziedu sakarā

Visas labas tās zālītes
Līgo dienas vakarā
Vēl labākas tās vālītes
Kas meitiņai rociņā

Jāņu meita atnākusi
Vālīti tā Jānim tver
Jāņu puisi nopērusi
Mīlas rozi vaļā ver

Līgo zāles labas bija
Jāņu puisi staltu dara
Savus augumus tie vija
Jāņu bērnus priekā rada

Lai saulīte kur uzausa
Pliki guļ Jāņu bērni
Mīlas guņi tos pasauca
Steigā jāmet nost ir tērpi

Lai mīlēja kas mīlēja
Jānītis tas gan mīlēja
Viņiem ir tie lielie zvani
Lielās biksēs zvana skaļi

Mīlas naktī alu dzēru
Līdz pašam(i) galiņam
Tagadam(i) nevarēju
Tikt līdz meičas maciņam

Ak tie Dievi lielie Dievi
Visu gadu mani rāja
Tik uz pašu Jāņa nakti
Man pie Līgām aiziet ļāva

Dižas meitas diži puiši
Kaili pāri gunim lēca
Jo guntiņa dega koši
Jo augstāki kājas cēla

Visi gunij pāri lēca
Kāmītis tas gan nelēca
Nabagam(i)smagi pauti
Tādi prieki nav(a) ļauti

Lai līgoja kas līgoja
Kāmītis tas nelīgoja
Visi Jāņi apkārt dumji
Pliki lēca pār uguni

Ak tu krupi, tautu meita,
Tavu smuku pupu šņoru!
Man iztrūka bikšu kņope,
Uz tevim raugoties.

Ai, lepnais tēva dēls,
No kurienes tu iznāci?
Man notrūka brunču poga,
Uz tevim skatoties.

Še atnāca Pēterītis
Ar četrām bārzdiņām:
Pie zodiņa, pie nabiņas,
Abejēs padusēs.

Jānīts savu stīvu bībi
Ar dūrēm sadūrēja,
Kam rāmi negulēja
Melnajās biksītēs.

Vai, vai, Jānīti,
Tavu asu rīku!
No zirga lēkdams,
Nodūra sivēnu.

Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.

Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš.

Ai, sirsniņ, ai, mutīt,
Samijam biksītēm;
Citu gadu šādu laiku
Dzersim bikšu līkopiņ’!

Viena pate Jāņu zāle
Brīžam liela, brīžam maza:
Siltumā izstiepās,
Aukstumā sarāvās.

Es jums saku, jauni puiši,
Nenākat šo naksniņu:
Jānis sēd kalniņā,
Pātadziņa rociņā.

Kur meitiņas apčurāj’šas,
Aug zāle žuburiem,
Sanāca stalti dēli
Sprauž pie savas cepurītes.

Es vietiņu pataisīju
Četru lapu ābolā,
Es izkrāpu tautu dēlu
Jāņu nakti pieguļā(i).

Pupacīte Jāņa diena,
Atved man brūtgāniņu;
Kad ved jaunu, tad ved skaistu,
Kad ved vecu, tad bagātu.

Augšupēdu vien gulēju
Sava tēva tīrumā,
Rokas, kājas plandīdama,
Ciema puišus gaidīdama.
Ciema puiši izrunāj’ši,
Ka nav visi gabaliņi.
Nākat šurp, ciema puiši,
Še ir visi gabaliņi.
Še pupiņi, še nabiņa,
Še ir pati grāvja mala,
Še ir pati grāvja mala,
Melniem alkšņiem apauguse.

Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu;
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.

Ai, baltā māmuliņa,
Dod man vienu kaķēniņu,
Man pelītes piejukušas
Pie melnā lapenīša.

Tētiņš kūla māmuliņu,
Uz vēdera izlaidies.
Izvelk gaļas pātadziņu,
Cērt pa pašu caurumiņu.

Ak tu, bikšu ābolīti,
Tavu skaistu atslēdziņu:
Tu atslēdzi meitiņām
Mīlestības avotiņu.

Alu, alu, alus puisi!
Kur palika alus puisis?
Alus puisis pagrabā
Ar meitām biksas maina!

Ap to manu grāva malu
Melni kārkli apauguši;
Ņem, puisīt, zelta šķēres
Pucē manas grāva malas.

Jānīšam brālīšam
Zila pumpa vēderā(i).
Tālab zila pumpa,
Ka meitiņas nemīlēja.

Tev, Jānīti, reti zobi,
Nāc man kūsi izsukāt,
Man kūsis pieputējis
Visu gadu rijiņā.

PAR TRADĪCIJĀM JĀŅOS, UN TICĒJUMIEM TEV NOTEIKTI.. ŠEIT

Priecīgus Jāņus un Līgo !

.