Mārtiņi

Šī diena latviešu gadskārtā ir zīmīga ar pēdējo rudens darbu nobeigšanu un sagatavošanos ziemai. Mārtiņos, beidzoties klusajam veļu laikam, ar dullām izdarībām un ziemas masku gājieniem sākas jautrais budēļu jeb ķekatu laiks. Laikā, kad saules enerģija ir mazinājusies, mūsu senči caur Mārtiņdienas tradīcijām vairojuši ne tikai savu pozitīvo enerģiju, bet arī spēku, svētību un auglību nākamajam gadam. Mārtiņdienas svinības Latvju tautai saistās ar gaiļa un vistas upurēšanu, lai saimniecības lopi būtu aizsargāti un zirgiem un govīm nepiemestos kaites.

Lielākajā daļā Latvijas teritorijas sākas ziemas masku gājieni, Mārtiņdienā

to sauc arī parMārtiņa dzīšanu. Mārtiņa dienā bērnu nosaukumi ir dažādi -

mārtiņi, budēļi, buduļi,kūjnieki, čigāni u.c.

Latvieši ticēja, ka :

Mārtiņa vakarā meitas ar aizsietām acīm un izplestām rokām skrejot uz sētu un ķerot sētas mietus. Cik roku starpā paliekot sētas mietu, tik gadu vēl jāgaidot uz preciniekiem

Mārtiņos iet čigānos, lai varētu sevi izrādīt un arī apskatīt tās mājas, kur varbūt citādi nav iespējams nokļūt

No Mārtiņiem līdz pat Metenim latvieši gājuši masku jeb viepļu gājienos. To nosaukumi un parašas atšķiras atkarībā no vietas un laika, kad maskās iets. Kurzemē tās ir ķekatas, Zemgalē – budēļi, Latgalē – kaladnieki. Mazāk zināmi nosaukumi ir buki, miežvilki, bubuļi u.c. Gājieni dodas no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami raksturīgas dziesmas ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u.c.
Galvenais – jābūt lielam troksnim….

Nedrīkst aizmirst, ka ķekatas saimniekiem jālaiž sētā, istabā, citādi svētība, veselība, auglība nenāks iekšā. Pazīstamākās ķekatnieku maskas mūspusē ir lācis, čigāns, zirgs, kaza, dzērve, arī Nāve, Velns, Laima, Ragana un citi. Saulgriežos arī vareni jāēd un jādzer.

Līdz ķekatām vajagot saēst visu gaļu, un ja nevar
visu saēst, tad var vēl palikt tikai tik daudz, kā
var zobos saturēt; bet ja paliek vairāk, tad tas
jādzen laukā no mājas, tas nav nekāds saimnieks.
/J. Atteka, Nīca./

Ķekatu dienā vajaga lēkt ķekatās un paņemt lielu,
garu kadeģi un kadeģa galā vajaga uzsiet kādu linu
sauju, tad to gadu būs lieli lini.
/M. Ķaupelis, Nīca./

Cūkas kājiņas jāvāra par ķekatām.
/K. Lielozols, Nīca./

Kad lec ķekatās, tad aug gari lini.
/K. Lielozols, Nīca./

folkloras kopa “Atštaukas”

Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem Latvijā ir 13 400 Mārtiņa vārda īpašnieku.

Mārtiņdienu svin vairākas Eiropas tautas, un katrai no tām ar šo dienu saistās savas ieražas un tradīcijas. Vācieši Mārtiņos ceļ galdā zoss cepeti un alu, zviedri - putraimu putru un pīrāgus, latvieši Mārtiņdienā ēd zirņu pītes, gaili un iet budēļos.

Latviešu tautas ticējumi noteic, ka Mārtiņu vakarā ir dūšīgi jādanco, lai aitām dzimst daudz jēru. Toties adīt Mārtiņos nedrīkst, jo tad dzimstot ragaini jēri.

Mārtiņu vakarā arī mēdz zīlēt. Lauku meičām, kuras vēlas noskaidrot, vai drīzumā tiks pie vīra, tiek ieteikts vakarā iet uz kūti un tumsā ķert jērus. Ja izdodas noķert aunu - vīrs būs rokā, ja aitu - kāzas nāksies vēl pagaidīt.

Pilsētniecēm tiek ieteikts pirms gulēt iešanas nomazgāt seju, bet to nenoslaucīt, jo sapnī parādīšoties nākamais vīrs ar dvieli pār plecu.

Tās pilsētnieces, kurām ūdens piegāde par parādiem atslēgta, bet uz aku iet slinkums, atliek vakarā izbāzt galvu pa logu un klausīties, no kuras puses suns ries, un cerēt, ka no turienes brauks arī precinieks.

Ja Mārtiņa dienā sniegs uz jumtiem, būs gara ziema.
Ja Mārtiņdienā zosis iet pa ledu, Ziemassvētkos tās peldēs pa ūdeni.
Ja Mārtiņdienā zosis pa dubļiem staigā, tad Lieldienās tās ies pa ledu.
Ja ap Mārtiņiem kokos un krūmos redzamas zaļas lapas, tad nākamā gadā ap Vasarsvētkiem būs maz zaļu lapu.
Ja Mārtiņa diena iekrīt vecā mēnesī, tad tika pareģots, ka lopu labībai nebūs sāta un lopi daudz ēdīs.
Ja Mārtiņdiena ir jauka un skaidra, tad ziemā būs liels sals.
Ja Mārtiņdiena ir miglaina, tad ziema būs silta. Ja Mārtiņdienā sarma kokos, būs daudz dārza augļu.

Lasi vairāk:

1. Ziemassvētki (ticējumi, kartiņas )
2. Ekonomiski attaisnoti dzejoļi. ( ziemassvētku)