Ko sēsi, to pļausi vai nedienas nelielā pasažieru kuģī.

Pēdējo mēnešu norises Latvijā var salīdzināt ar nedienām nelielā pasažieru kuģī.
Kādā brīdī kuģis, kurš vienmēr nogādāja pasažierus līdz galapunktam laikus, strauji apstājas un lēnām sāk braukt atpakaļgaitā.
Kapteinis stāsta, ka viss tiek kontrolēts un ka vienīgais, kas ir jādara – jātaupa degviela.

Kuģis drebēdams turpina braukt atpakaļgaitā, līdz no kuģa dzīlēm pēkšņi atskan baiss troksnis. Kapteinis mikrofonā paziņo, ka viss kārtībā, ka viens no dzinējiem mazliet niķojas, taču tūdaļ kuģa komanda iegūs kontroli pār dzinēju.
Pēc brīža kuģis sāk viegli svērties uz vieniem sāniem.
Kapteinis paziņo, ka viss kārtībā, tikai mašīntelpā, kurā ir bojātais dzinējs, nedaudz ieplūst ūdens, bet tūdaļ tikšot ieviesta vēl lielāka kontrole.

Pēc brīža pasažieri savos mobilajos saņem īsziņas no draugiem krastā, kas raksta, ka kuģa vadība histēriski izsūta SOS signālus visiem tuvumā esošiem lielākiem laineriem.
Kad drosmīgākie pasažieri sāk uzdot jautājumus, kapteinis mikrofonā skaidro pasažieriem, ka SOS signāli sūtīti, lai radītu drošības izjūtu, bet citādi situācija tiek kontrolēta.

Kuģis jau sveras uz sāniem, un viens no pasažieriem iekliedzas, ka labākais ir parūpēties par sevi un jau laikus paņemt peldvesti, jo to visiem nepietiks.
Pasažieris tiek notverts, saslēgts roku dzelžos un aizvests uz kuģa cietumu.

No mašīntelpas atskan sprādzienam līdzīgs troksnis, un pasažieri pa iluminatoru ierauga, ka bojātā motora galvenais mehāniķis jau visas savas mantas sakrāvis vienīgajā lielajā glābšanas laivā un strauji iras prom no kuģa.
Savukārt kapteinis pa mikrofonu izziņo, ka viss kārtībā, bojātajam motoram ir vajadzīga jauna komanda un ūdens sūknēšana sāksies ļoti drīz.

Pa iluminatoriem sāk ieplūst ūdens, bet kapteinis ziņo, ka situācija tiek kontrolēta, tikai vēl vairāk būs jātaupa degviela, lai sasniegtu jebkādu krastu. Kā rīkojas pasažieri? Pasažieri saprot, ka kapteiņa teiktajam nevar ticēt ne par gramu un tagad katrs pats sev zobārsts.
Ļaudis metas glābt savas mantas, un mantas stiepjošie un velkošie pasažieri bloķē visas pieejas mašīntelpai.

Vai kādam nāk smiekli?
Man nenāk….
Kā nesen aizrādīja Parex bankas jaunā komanda, situāciju stabilizēt traucē valdības vadītāju histēriski provocējošie izteikumi.
Atliek valdības vadītājiem televīzijas kameru priekšā pāris reižu apzvērēt, ka lats netiks devalvēts, kad ļaudis masveidā sāk mainīt latus pret eiro, nedēļas laikā gandrīz vai trīskāršojot valūtas spiedienu uz Latvijas Banku.

Piektdien Latvijas Banka bija spiesta ieviest diezgan nežēlīgus pasākumus attiecībā uz tā saucamajiem aizdevumiem uz nakti. Līdzšinējā likme 7,5% gadā palika spēkā tikai tām bankām, kuras aizņemas no Latvijas Bankas ne vairāk kā 5 dienas mēneša laikā. Bankām, kas aizņemas vairāk nekā desmit dienas mēneša laikā, kredīta likme noteikta 30% gadā. Labi, nakts kredītu likme nav refinansēšanas likme, taču latu kredītu likmes par 30% gadā ir kaut kas… 1994. un 1995. gadam raksturīgs.

Šādas likmes uz ļaudīm atstāj tik biedējošu iespaidu, ka to nespēj izkliedēt pat finanšu ministra mūžīgi optimistiskais smaids.
Diemžēl Latvijas politiskā elite tagad pļauj ražu, kuru pati sējusi. Visus atjaunotās neatkarības 18 gadus tika skandēts, ka tirgus ekonomika ir pārāka par visu, ka tirgus ir visspēcīgs un privatizācija ir laba, bet valsts īpašums – tas ir slikti. Katrs pats par sevi, un dolārs pāri visiem.
Privatizācijas orģijas aizsākās tieši Godmaņa pirmās valdības laikā, kad tika privatizēts viss banku sektors, atdodot Latvijas bankas nodaļas pat riktīgiem bandītiem, kuri gan no finanšu sfēras nozuda pēc 1995. gada kraha.

Kāpēc tad tāds pārsteigums, ka katrs vispirms apmaina savus latus pret eiro un tikai pēc tam sola atbalstīt valdības taupības politiku?
Savukārt valdībai, kura pašdeklarētās taupības laikā veic Latvijas vēsturē nepieredzēta apjoma izšķērdīgas manipulācijas ar valsts naudas iepumpēšanu Parex bankā, nav iespējams gūt sabiedrības atbalstu.
Kopīgi notrallinot privatizēto, ir izaugusi egoistu paaudze, kuriem tēvzeme ir tur, kur rieciens biezāks. Latvijas valdība var pat nemēģināt vērsties pie sabiedrības.

Dienvidkorejā 1998. gadā, lai glābtu nacionālās valūtas – vona – stabilitāti, vienkāršie ļaudis ziedoja gan savas privātās zeltlietas, gan uzkrājumus nebaltām dienām. Kurš tagad gatavs atdot Slakterim ar Godmani visus nebaltām dienām uzglabātos iekrājumus?
Ko sēsi, to pļausi!
Ja nav sabiedrības atbalsta, tad atliek viens ceļš – doties pie Starptautiskā valūtas fonda, kurš pret solījumiem veikt sociāldarvinistiskus eksperimentus izsniedz dārgus kredītresursus.
Valstī nav arī reālas opozīcijas, jo, kā apliecināja ceturtdienas Saeimas sēde, opozīcija nevēlas atsegt valdības kļūdas un nejēdzības. Opozīcija pieprasīja savu daļu no laupījuma: paņemiet mūs nacionālā izlīguma valdībā, lai mēs visi kopā slauktu no Parex katla, un tad mēs paliksim mierīgi.

Diemžēl, ja sabiedrība turpinās neticēt Latvijas Bankai un valdībai, tad nav jēgas stabilizācijas kredītiem. Stabilizācija ir iespējama tikai tad, ja ir sabiedrības atbalsts gan nacionālajai valūtai, gan valsts pārvaldei.
Juris Paiders nra.lv

Lasi vairāk:

1. Nodoklis…. par Nodokļiem.
2. Kritiskais moments iestāsies rudenī.
3. No Saeimas atlaišanas līdz lata devalvācijai.
4. Latvijā rūgtums un neapmierinātība sāk uzkrāties.
5. Bet kādam taču jāmaksā
6. Brašie Somāliešu pirāti sagūstījuši (7.novembrī) kārtējo kuģi.
7. Atkal pastam nedienas