Viedokļi,atšķiras no ierasti dzirdētajiem.

Latvijas valstī nav tiesiskuma, tāpat aizvien vēl nav atrisināta Aivara Prūša 10 gadu vecā lieta. Šādus uzskatus pauž kādreizējais Liepājas Pašvaldības policijas priekšnieks Aivars Prūsis un grupas “Helsinki – 86” dibinātājs Linards Grantiņš.

Viņi ieradās redakcijā, lai izklāstītu savu redzējumu par Latvijā notiekošo un kam būtu jānotiek nākotnē. Abu šo cilvēku skatījumu var uzskatīt par neordināru, tāpēc vērtējums – lasītāju pašu ziņā. Vispirms savu sakāmo izklāstīja A.Prūsis – Nekas jau nav mainījies.
Domāju, ka desmit gadu garumā pēc tam, kad mani izdzina no valsts un vajāja manu ģimeni, jo acīmredzot es ļoti traucēju, dzīve Latvijā ies uz augšu. Bet izrādās, ka tieši otrādi. Dzīve iet uz leju.
Tāpēc es gribētu atgriezties pagātnē un pastāstīt, kā tas viltotais dokuments, kura izmantošanā mani apvainoja, radās, un kā viss sākās… – Par to jau ir rakstīts.

Vairākkārt. – Bet to nevar nodalīt no šodien notiekošā. Beigās jau es cīnījos ar valsts policiju. Kad sāku izņemt no kafejnīcām to nolādēto kontrabandas dziru, kas bija savesta valstī iekšā, un cilvēki mira, Kriminālpolicijas priekšnieks Arturs Vaiteiks mums visiem draudēja ar krimināllietām. Tāpat pēc amatpersonu rīkojuma mani tūlīt pēc operācijas izrakstīja no slimnīcas.

Dakteris Vigulis man pateica: “Aivar, man tevi jāizraksta no slimnīcas, tu šeit nevari palikt ne minūti ilgāk. Man ir ģimene, man ir darbs, citādi es to visu pazaudēšu.” Viņam piedraudēja Juris Aizezers un Normunds Dīķis.

Vēlāk es sapratu, ka traucēju ne tikai Liepājas, bet visādiem darboņiem valsts līmenī. Tāpēc jau man nelikumīgi atņēma ieroci. Prokurore Opincāne arī par to brīnījās un teica: ”
Tu taču čučiņāji slimnīcā, kad tapa viltotie dokumenti. Un arī ierocis tev atņemts nelikumīgi. Uzraksti iesniegumu, un saņemsi to atpakaļ.” Taču nekas no tā nenotika. Mani turpināja vajāt, apmelot, līdz biju spiests pamest valsti. Anglijā es tolaik lūdzu politisko patvērumu.

Tad Latvija vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts, tāpēc briti mani pārbaudīja līdz pēdējam sīkumam un patvērumu piešķīra. Tas nenotiktu, ja es kaut mazliet būtu melojis.

Tagad esmu beidzis Londonas piecgadīgo institūtu, man ir arī diplomi informācijas tehnoloģijās un kriminoloģijas psiholoģijā. Tam pašam Prūsim, par kuru Liepājā apgalvoja, ka viņš rakstīt neprot. Tie ir starptautiski atzīti dokumenti nevis kaut kāda skolnieka apliecība, ko Liepājas policisti meklēja. –
Vai pa šo laiku tiešām nekas nav mainījies?
– Varbūt es vairs šodien nevienam netraucēju, taču man tā ir goda lieta. Un to, ka mana lieta bija nopietna, apliecina kaut vai tas, ka vairāki tajā iesaistītie cilvēki pašlaik jau ir miruši. – Kuri tie ir? – Vispirms jau izmeklētājs Vītoliņš, kurš izmeklēja manu lietu.

Miris ir toreizējais iekšlietu ministrs Roberts Jurdžs, kurš brauca uz Liepāju samierināt abas policijas un pēc tam nodeva mani saplosīšanai. Starp dzīvajiem nav arī mana māsa Aija Prūse, kura uzrakstīja iesniegumu par mani, acīmredzot kāds viņai kaut ko bija sasolījis. Miris arī jūsu žurnālists Gundars Matīss, kurš par to visu rakstīja. Un arī bandīts Dubrovenko ir pazudis bez pēdām.

Pēdējos gados jūs Liepājā ierodaties regulāri. Vai esat saņēmis kādus draudus, mājienus?

Cilvēki te aizvien ir iebaidīti. Viendien satiku savu bijušo kolēģi. Viņš ātri pārmija ar mani dažus vārdus un atvadījās: “Atvaino, Aivar, bet tu jau zini, ka es tā nevaru ilgi ar tevi stāvēt, kad visi redz.” Taču nekādas tikšanās ar manā lietā iesaistītajām personām un draudi nav bijuši. Es braucu pie saviem mazbērniem un mani neviens netraucē.

Vainīgie zina, kādas cūcības sastrādājuši un ka man tagad ir britu aizsardzība, kādēļ mani vairs nevar vienkārši pazudināt. – Tad ko jūs tagad vēlaties panākt?

– Es tikai gribu panākt taisnību. Negrasos kaut kādās Eiropas tiesās piedzīt naudu no valsts, ko mīlu un cienu. Gribu, lai paskaidro, kāpēc tad mani vajadzēja pazemot un nicināt. Tikai par to, ka es pildīju savu pienākumu. Tāpat vēlos saņemt atpakaļ sev nelikumīgi atņemto dienesta ieroci un atjaunošanu amatā.

Tālāk saruna norisinās ar grupas “Helsinki – 86” dibinātāju un Triju Zvaigžņu ordeņa īpašnieku Linardu Grantiņu, kurš izveidojis Latvijas Republikas tautas tribunālu. Šis tribunāls nodarbojas ar to personu uzskaiti un diskreditēšanu, kuri, pēc tribunāla dibinātāju domām, ir noziegušies pret latviešu tautu.

Ir svarīgi apzināties to, ka Aivars Prūsis lika šķēršļus kontrabandai un ka kontrabandas dēļ cieta visa mūsu tauta. Lauksaimniecība tika iznīcināta. Un tas notika it kā atjaunotā Latvijā.

Tādēļ arī cilvēki tika iznīcināti. Aivaru Gardu mēģināja nosist, Juri Podnieku novāca, vēlēšanu priekšsēžus, kas atteicās Godmanim viltot rezultātus, mājās nošāva, mani pašu jau 1992.gadā šakāļi atnāca un mēģināja noindēt.

Jūs esat izveidojuši Latvijas Republikas tautas tribunālu. Kā tas radās un kāds ir tā mērķis?

– Brīdināt tos, kurus pienākas brīdināt. Šodien pat man zvanīja no redakcijas un teica, lai nebūtu nekādas runas par šaušanu un kāršanu.

Bet mēs taču neko tādu nerakstām.

Jūsu pašu izsūtītajā vēstījumā rakstīti draudi kādai amatpersonai, ka “tauta jūs sagaidīs pie vārtiem un noraus jums visu, kas ir raujams, un pašus pakabinās tirgus laukumā”. Vēl apgalvojat, ka cita un jau bijusī valsts amatpersona esot piedalījusies seksa orģijās ar VDK virsniekiem…

Vēstījuma sākumā ir oficiālā daļa. Bet pielikumu es izklāstu tautas valodā. Tas ir informatīvs un nav obligāti paredzams publicēšanai. Bet mums visi tie mēsli ir jādiskreditē, un es atbildu par šiem vārdiem. Atvērsim čekas maisus, un tur jūs ne tikai to vien redzēsiet. Tautas tribunāls ir paziņojis, ka piespriež augstāko sodamēru, taču, kāds tas būs, lems tauta.

Kaut vai referenduma ceļā. Ja tauta teiks, ka jānošauj, tad tiks nošauti. Ja liks izdzert Baltijas jūru, tad arī tas būs jādara.

Tāpēc brīdinām visus tos, kas apzaga un apzog Latvijas valsti. Jo Latvijas uzņēmēji tiek vākti nost cits pēc cita, un viņu vietā nāk cittautieši. Bet prese neko nedara. Ir jāiestājas tiesiskumam, un ne es, ne Aivars neprasu neko vairāk par to, ko paredz starptautiskie likumi. Tiesiskums, tiesiskums un vēlreiz tiesiskums. Un pienāks brīdis, kad visiem būs jāatbild par saviem darbiem.

Visiem!   Un smagi!

Arī žurnālistiem, kuri klusējuši. – Vai jums zināms, cik liels ir tautas atbalsts jūsu tautas tribunālam? – Varu atbildēt ar pretjautājumu:
kāds man bija tautas atbalsts, kad “Helsinku” grupu dibināju? Starp citu, laikraksts “Komunists” bija pirmais, kas mani par to norēja. Bet es par to saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni. Un, kas zina, varbūt par to, ko tagad saku, es vēlāk saņemšu Piecu Zvaigžņu ordeni. Viktors Ulberts, “Kurzemes Vārds”

Dalies ar šo rakstu, nekautrējies!

PinIt
Nospied "CTRL" un "D" reizē! Kāpēc? Tāpēc, lai vēlāk varētu atgriezties pie raksta!

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

2 × 2 =

scroll to top