Valsts kapitālsabiedrību pārstāvji- parazitē

 

 

Par valsts kapitāldaļu pārstāvjiem – valžu un jo īpaši padomju locekļu nepieciešamību, atalgojumu un kompetenci izskan vispretrunīgākie viedokļi.

Tos vērtēt aicinājām ilggadēju vairāku padomju un valžu locekli Daini Liepiņu, Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputātu Dzintaru Zaķi (Jaunais laiks) un Valsts pārvaldes komisijas priekšsēdētāju, bijušo finanšu ministru Oskaru Spurdziņu (Tautas partija).

– Kas īsti ir valsts kapitālsabiedrību pārstāvji – valžu un jo īpaši padomju locekļi – valsts vai partiju pārstāvji, ņemot vērā to, ka viņu lielākā daļa ir ar partijām saistīti cilvēki, ņemot vērā viņu nomaiņu, mainoties koalīcijām?

Oskars Spurdziņš: – Arī partijas zināmā mērā pārstāv valsti. Tiesa, šo pārstāvju izvirzīšanas procedūra nosaka, ka šīs personas ir vairāk politiski izvirzītas, tajā pašā laikā man nav pamata domāt, ka tie nav valsts pārstāvji.

Dzintars Zaķis: – Ideālajā variantā valdē jābūt profesionāļiem, kas vada uzņēmumu, un padomei vairāk jābūt institūcijai, kas to uzrauga un seko konceptuālajām lietām. Praksē viss ir citādi. Ja valdē, pieņemot kadrus, vēl kaut cik skatās, lai cilvēks būtu amatam atbilstošs, un cenšas profesionāli izvēlēties, tad padomes izveidojušās kā partiju cilvēku nodarbinātības segments.

Mēs jau iepriekš esam piedāvājuši noteikt, ka valdēs obligāti, izvēloties cilvēkus, jābūt konkursam, piedāvājām padomēs ievērojami samazināt cilvēku skaitu, arī valdēs tas varētu būt mazāks.

Dainis Liepiņš: – Mēs neesam atrauti no valsts. Ja valsts ir deleģējusi ministrijām atbildību izraudzīties padomju un valžu locekļus, ministrs un nereti arī visa viņa pārstāvētā partija uzņemas politisku atbildību, tāpēc viņš ir ieinteresēts izraudzīties sev uzticamus un profesionālus cilvēkus. Man darbadiena paiet, galvenokārt tikai nodarbojoties ar padomēm un valdēm.

Nereti tur notiek garas un plašas diskusijas, un vismaz tajās padomēs, kurās darbojos es, neesmu sastapis galīgi nekompetentus cilvēkus, atsēdētājus.
Jautājums par padomes locekļu skaitu ir akcionāru ziņā, un tas varētu būt atšķirīgs, jo uzņēmumi ir dažādi. Arī ārzemju kompānijās, kurās esmu strādājis, padomes locekļu skaits parasti tiek pielāgots akcionāru struktūrai – jo vairāk lielo akcionāru, jo vairāk padomes locekļu – katrs grib redzēt savu deleģēto pārstāvi, jo pastāv iekšējā konkurence.

Tāda ir arī starp partijām, starp kurām nav atklātas uzticēšanās, un katra grib tur būt un redzēt, vai tiešām viss notiek, kā vajadzētu.
– Bet vai valsts intereses labāk nevarētu pārstāvēt visas koalīcijas vai valdības deleģēti pārstāvji, izvēlēti labākie, piemēram, konkursa kārtībā?

O. S.: – Tas problēmu pēc būtības neatrisina. Esam ar likumu valžu un padomju locekļus pasludinājuši par valsts amatpersonām, kurām ir ierobežots darbības lauks. Man savulaik kā finanšu ministram uzņēmumu pārstāvji teica, ka dabūt ļoti kompetentus cilvēkus no malas var, bet tikai ar vienu noteikumu – ja nav jākļūst par valsts amatpersonu, jo tad viņi nevar darīt neko citu savā profesionālajā dzīvē. Līdz ar to loks, ko likt padomēs, nav sevišķi plašs. Bet nedomāju, ka tur būtu nekompetenti cilvēki.
– Liepiņa kungam gan paralēli ir vēl bizness. Šis amatpersonas statuss jums būtiski traucē?

D. L.: – Nu, protams! Es varu būt tikai uzņēmuma īpašnieks, bet nevaru savos projektos strādāt, regulēt.
Dz. Z.: – Padomes uzdevumi saskaņā ar likumu ir ievērot un atsaukt valdes locekļus, kontrolēt valdes darbību, noteikt atlīdzību valdes locekļiem, uzraudzīt, lai sabiedrības lietas tiktu kārtotas saskaņā ar likumu, statūtiem. Tam tādi megaspeciālisti specifiskās jomās nemaz nav vajadzīgi, un diez vai šo uzdevumu realizēšanai vajag septiņus vai 11 cilvēkus, jo īpaši, ja 100% kapitāldaļu pieder valstij.

Piekrītu, ja ir ļoti sazarota īpašnieku struktūra, šis skaits varētu būt tāds. Bet uzņēmumos, kuros vienīgais īpašnieks ir valsts, varētu būt viens kapitāldaļu turētājs un pārstāvis, un, ja tas ir ministrijas valsts sekretārs, viņam nez vai būtu papildus jāmaksā, ja viņš dara to, kas viņam uzticēts darba pienākumos.
Esošo padomes uzdevumu izpildei padomnieku skaits ir stipri pārspīlēts, un tas vairāk veic partiju pārstāvju darbiekārtošanas biroja funkcijas.
O. S.: – Ja skatāmies tikai uz rakstīto burtu, varētu maldīgi šķist, ka neko vairāk kā pasēdēt padomē nevajag. Savulaik kā finanšu ministra Andra Piebalga padomnieks biju Latvenergo padomē.

– Kad nozaga miljonus?
O. S.: – Nē, pēc tam. Nekādas politiskas saistības ar Piebalgu man nebija, un jautājumi, ko padome lēma, bija ļoti būtiski – par uzņēmuma 10–15 gadu stratēģiju, kredītresursu piesaistīšanu HES remontiem situācijā, kad nevarēja uzreiz visu naudu aizņemties.
– Jūs lēmumus pieņēmāt pats vai konsultējāties ar politiķiem?

O. S.: – Konsultējos ar finanšu ministru, juristiem.
Pieeja nav mainījusies: ministrs ir tas, kurš akceptē padomēs strādājošo personu loku, nav tā, ka partijas nāk ar sarakstu.
– Par atalgojumu viedokļi ir dažkārt kardināli pretēji: ka par tādu niecīgu samaksu nevar dabūt tur labus speciālistus, kas ko arī reāli darītu, otrs – ka tas ir pārāk augsts par neregulāru parādīšanos darbā, vienā vai vairākās valsts uzņēmumu pārstāvniecībās pelnot vairākus desmitus un pat pāri simtam tūkstošu latu, nereti tie ir 900 lati par vienu sēdi mēnesī!
D. L.: – Būtu jāskatās nevis tā primitīvi – alga liela vai maza, bet gan uz rezultātu, ko uzņēmums rada. Piemēram, izmaiņas Latvijas pasta valdē un padomē jau bija uzņēmuma rezultātu analīze, pēc kā nomainījās gan lielākā daļa padomes, gan valdes.

O. S.: – Pieļauju, ka padomes locekļu skaitu un algas var pārvērtēt, it īpaši šajā finanšu situācijā. Droši vien pakārtot atalgojumu uzņēmuma gala bilancei, darbības rezultātiem būtu prātīgi, tas pastiprinātu lēmuma pieņēmēju atbildību.
– Kā Liepiņa kungu – likt vairākās padomēs un tādējādi ieinteresēt?
Dz. Z.: – Neapšaubāmi, kļūstot par amatpersonu, ir nopietni ierobežojumi veikt citus darbus, faktiski par padomes locekli var būt tikai pedagogs, pensionārs, mākslinieks vai profesionāls padomes darbinieks. Ietaupīt drīzāk varētu uz padomes lieluma, vairākumā gadījumu iztiekot ar kapitāldaļu turētāja vienu pārstāvi. Arī šajā jomā tēriņu masa ir strauji pieaugusi.
D. L.: – Pēdējos gados neesmu jutis nekādu pieaugumu. Strādājot septiņās padomēs, saņemu atalgojumu, ko saņem viena liela uzņēmuma vadītājs, bet atbildība man tomēr ir lielāka, un es strādāju daudz vairāk nekā šis viena uzņēmuma vadītājs.

Dz. Z.: – Nepiekrītu, ka algas nav palielinātas. Pēdējais paaugstinājums valdes un līdz ar to arī padomes locekļiem MK noteikumos bija 2006. gada novembrī, turklāt mēs neredzam, kas notiek ar citiem bonusiem.
D. L.: – Bet kad pirms tam tās tika palielinātas?
Dz. Z.: – 2005. gada aprīlī.
D. L.: – Tas ir tieši laikā, kad ekonomika strauji attīstījās un konkurence valsts, pašvaldību un privāto uzņēmumu starpā bija ļoti liela. Lai noturētu cilvēkus, algas bija jāceļ. Piemēram, ceļu nozarē bija tik strauja izaugsme, bet kadri bija tik, cik bija, un algas bija jāceļ.

O. S.: – Kā finanšu ministrs cēlu algu Hipotēku un zemas bankas vadībai, jo bija informācija, ka tajā varētu atteikties strādāt vairāki ļoti spējīgi finansisti, kam citas bankas piedāvājušas daudz lielāku atalgojumu.
Bet, tā kā padomes locekļu un valdes locekļu algas ir piesaistītas valdes priekšsēdētāja algai, pamatā jau skatās, lai viņam alga būtu pieklājīga. Ja gribam augsti profesionālus cilvēkus, tad algām ir jābūt labām.

– Ir padomnieki, kas tiešām pārzina jomu, biznesu, bet vienlaikus ir deputāti, kas nav atkārtoti ievēlēti Saeimā, pašvaldībās, kam atrod vietas padomēs, ir ministru bijušie preses sekretāri, palīgi. Presē jau minēta, piemēram, no LPP neievēlētā Jevgēnija Stalidzāne, kas ir nevis kādā sociālajā jomā, kurā viņa profilējas, bet ir autoceļu uzturētāja.
D. L.: – Piekrītu, ka valdēs jāizvēlē konkrētās jomas profesionāļi, bet mēs nevaram padomes lietderību vērtēt pēc tā, vai cilvēks ir profesionālis kādās tehniskās niansēs. Tur bieži vairāk vajadzīgi cilvēki ar dzīves pieredzi, kas pārredz laukumu, kāda ir J. Stalidzāne. Autoceļu uzturētāju vadībai ir koplīgums ar 2000 darbiniekiem, kur Stalidzānes kundzes pieredze ir ļoti noderīga, jo īpaši šajos grūtajos apstākļos, kad jāsamazina algas, jāatlaiž cilvēki. Bieži gadās, ka valdē ir tāda biznesa nostāja: ja jums kas nepatīk, ejiet prom!, bet valsts uzņēmums tā nevar reaģēt.
Dz. Z.: – Jūsu pieminētajā uzņēmumā 100% kapitāldaļu pieder ministrijai, kas tad varētu nolemt, kas būs koplīgumā, pirms tam pieaicinot Stalidzānes kundzi kā lielu speciālisti, uzdot valdei ievērot šo koplīgumu, nevis maksāt algu ik mēnesi, gadiem ilgi.

D. L.: – Jā, var arī epizodiski pieaicināt ekspertu, bet parasti, kā redzam, ja tādi eksperti dažādām pilsētām sniedz desmitos tūkstošu latu ekspertīzes uz pāris lappusēm, tas padomnieks bieži izmaksā lētāk. Turklāt bieži padomes sēdēs nevar uzminēt, kādā rakursā pagriezīsies jautājumi.
Un, paldies Dievam, ka padomēs ir partiju pārstāvji. Ja viņu nebūtu, mēs būtu kā kaķis ar suni, bet, ja partijas pārstāvis ir klāt, viņš redz, kas ir vajadzīgs, iet pie sava ministra, ministrijas speciālistiem, saka, ka tā lieta ir izanalizēta un laba. Es drīzāk redzu riskus, ja padomēs nebūtu partiju pārstāvju.

– Vai padomēs, kurās ir 11 vai septiņi cilvēki, redzat, ka visiem ir ko darīt, vai tomēr varētu samazināt padomju lielumu?
D. L.: – Gandrīz visās padomēs, kur esmu es, vismaz puse ir ministriju pārstāvji, departamentu vadītāji vai līdzīga līmeņa cilvēki, kuri padomē ir tāpēc, ka viņiem jāatbild par likumdošanas bāzi, kas saistīta ar uzņēmumu. Ir arī pietiekami daudz bijušo Saeimas deputātu, valdības locekļu, jo tie ir cilvēki, kam ir sava izpratne par to, kā veidojas, piemēram, nodokļu politika, likumdošana, un šis viņu redzējums ir ļoti būtisks. Ja viņš skaidri pasaka: necīnieties, šo neizvirzīsiet cauri birokrātijai!, ir jādomā cits veids, jo bieži nav laika gaidīt, kā lidostas gadījumā – mēs nevaram kādu ārzemju investoru pārliecināt pagaidīt gadu, kamēr likumdošanu sakārtos.

O. S.: – Manuprāt, padomju modelis ir līdzīgs tam, kā strādā pašvaldība un izpildinstitūcijas, varbūt tikai pašvaldībai jautājumu loks ir daudz plašāks. Arī par to deputātiem varam teikt, ka viens ir aktīvs un dod milzīgu pienesumu, cits varbūt nepasaka ne vārda. Tās padomes pārraudzības funkcijas nu ir tādas – iejaukties valdes darbā caur kādiem programmatiskiem dokumentiem. Manā pieredzē nav tā bijis, ka padome sāktu ķidāt grāmatvedības dokumentus vai ko tamlīdzīgu, kas neattiecas uz stratēģijām, uz valdes pārziņā esošo.

Kāda ir padomnieka atbildība?

D. L.: – Viņš uzņemas pilnu atbildību par saviem lēmumiem. Ir limiti finansiālajai atbildībai, kā kurā uzņēmumā – līdz 50 vai 100 tūkstošiem latu. Ja tiek pierādīts, ka padomes locekļu lēmums bijis nepareizs, viņi uzņemas solidāru atbildību.
– Kāda ir padomnieku brīvība lemšanā un attiecības ar partiju pēc ievēlēšanas? Bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, ko pēc neievēlēšanas Saeimā iecēla LVRTC padomē, to pameta, sakot, ka viņai sirdsapziņa neļauj pildīt marionetes lomu padomē, kas ir politisks veidojums un pati nepieņem lēmumus, jo viss pirms tam noteikts koalīcijas padomē.

D. L.: – Grūti komentēt Ūdres kundzes teikto, varbūt viņai pietrūka pieredzes tādā darbā, bet, protams, ja reiz ministrs ir politiski atbildīgs un deleģējis cilvēkus padomē, protams, ir vajadzīgas konsultācijas. Satiksmes ministrijā ministrs par svarīgākajiem padomes lēmumiem tiek informēts sanāksmēs ik trešdienu. Bet uzstādījumus: jūs savu viedokli nepaudīsiet, tik ejiet un dariet! man grūti iedomāties. Atbildība tik un tā paliek padomes loceklim.
O. S.: – Interesanti ir ar pašvaldības uzņēmumiem. No Valmieras pieredzes, kur esmu bijis gan padomes priekšsēdētājs, gan deputāts, varu teikt, ka ļoti daudz šajās padomēs strādā tieši deputāti, jo tie jau ir amatpersonas, cits citu pazīst un zina, ko katrs var. Vai tas ir labākais risinājums, nezinu, bet, ja paliek valsts amatpersonas statuss, nav citu variantu, nevar cerēt, ka cilvēki pieteiksies konkursā.

D. L.: – Iedomājieties profesionāli, kurš savulaik pieņēmis uzaicinājumu uzņemties šo amatu un valsts amatpersonas statusu, saistības deklarēt savus ieņēmumus, ievērot ierobežojumus: ja viņus tā mētās – vienu gadu viņš tur būs, citu ne, tad vispār nebūs cilvēku, kas ko tamlīdzīgu vēlētos darīt. Ir daļa cilvēku, kam pēc tam atgriezties privātajā sektorā ir ļoti sarežģīti.
Dz. Z.: – Manuprāt, viena no lielākajām problēmām ir tā, ka padomēm netiek definēti precīzi uzdevumi. Likumā noteiktos var traktēt gan šauri, ka pilnīgi pietiktu ar krietni mazāku sastāvu vai vienu kapitāldaļu turētāju. Ja traktē ļoti plati un nepārbaudāmi, tad padomnieku armiju var veidot milzīgu, un, ar ko tā nodarbojas, neviens nevar īsti saprast un tās efektivitāti novērtēt. Man šķiet, ka lielākajā daļā valsts uzņēmumu politiskie pārstāvji vienkārši atsēž.

D. L.: – Man nav pieredzes ar mazajiem uzņēmumiem, bet lielajos uzņēmumos viens no galvenajiem padomes uzdevumiem ir valdes apstiprinātā budžeta (ar plusa zīmi) ievērošana. Var būt dažādi faktori, kas gada gaitā ietekmē tā izpildi, un tā ir padomes locekļu atbildība un profesionalitāte sekot līdzi un pieņemt tos atbildīgos lēmumus, kad tie jāpieņem, nevis katrreiz skriet prasīt ministram, ko darīt. Tad jau nav vajadzīgi tādi padomes locekļi.

– Uzņēmumu padomes un valdes tiek dēvētas arī par partiju barotnēm. Pamanāma tendence, ka tie, kas sēž vairākās padomēs, valdēs, lielas summas ziedo arī partijām, tādējādi partiju kasēs nonāk valsts nauda. Savulaik Zaļās partijas kongresā dzirdēju pat publiski, ka šiem padomniekiem ir tāds pienākums. Otrs – partijas tādā veidā piemaksā saviem cilvēkiem par darbu partijas labā, ko nevar vai negrib maksāt no partijas līdzekļiem. Trešais – amati padomēs un valdēs tiek izmantoti kā prece politiskajā tirgū. Tikai divi piemēri. Rīgas eksmērs Aivars Aksenoks atzina, ka Saskaņas centra domnieks Mihails Kameņeckis par atbalstu koalīcijai ticis pie amata Rīgas brīvostas valdē ar atalgojumu kopā ar prēmijām teju 60 000 latu gadā. Jūrmalas deputāts Ilmārs Ančāns pēc atbalsta jaunajai koalīcijai pēc tam saņēma valdes locekļa amatu Bulduru slimnīcā ar 600 latu algu. Vai atzīstat, ka šajā uzskatā ir sava daļa taisnības?

O. S.: – Šie piemēri, protams, nav padomes labāk raksturojošie, bet var atrast arī labus piemērus. Ir arī privātās kapitālsabiedrības, piemēram, Parex banka, kura tos pašus politiķus savā padomē ņēmusi – ekspremjeru Andri Bērziņu, Aiju Poču.
Dz. Z.: – Ir, protams, arī izņēmumi, lielākoties lielajos uzņēmumos, bet lielākajā daļā tas tomēr ir politiskās tirdzniecības produkts un politiskā barotne.
D. L.: – Vismaz savos uzņēmumos to kā sistēmu neredzu. Esmu arī viens no tiem, kas ziedo partijām. Ja mani apmierina tas ekonomiskās un saimnieciskās darbības modelis, kādu izvēlējusies LPP/LC, un kā tā to realizē, es labprāt atbalstu to ar ziedojumiem, jo īpaši vēlēšanu gadā. Jo, ja to nedarīšu es un citi, kas var atļauties, tad mēs politisko sistēmu grūdīsim virzienā, ka būs daži cilvēki, kas nesīs lielu naudu partijām un pēc tam tām par to prasīs augļus. Bet piespiest ko maksāt partijai mani nevar.

– Vai jūs, Spurdziņa kungs, kā koalīcijas partijas pārstāvis redzat, ka būtu politiskā griba tuvākajā laikā ko mainīt?
O. S.: – Runājot ar valdības pārstāvjiem, saprotu, ka zināmas izmaiņas likumdošanā varētu ieviest, bet tās būtu jāskata konceptuāli attiecībā uz sistēmu kopumā. Es gaidītu priekšlikumus no valdības. Samazināt padomes locekļu skaitu tikai lielajos uzņēmumos nebūtu prātīgi.
http://www.nra.lv/ Baiba Lulle

Dalies ar šo rakstu, nekautrējies!

PinIt
Nospied "CTRL" un "D" reizē! Kāpēc? Tāpēc, lai vēlāk varētu atgriezties pie raksta!

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

20 − septiņpatsmit =

scroll to top