Valdība un smagā piezemēšanās (Ģ. V. Kristovskis).

Vērtējot Latvijas tautsaimniecības lejupslīdes cēloņus, vairāki eksperti norāda, ka neveiksmē nevar vainot tikai valdību. Sava daļa līdzatbildības esot jāuzņemas uzņēmējiem un patērētājiem.
Šādā vērtējumā ir tikai daļa patiesības. Jo ir neiespējami neredzēt, ka tikai valdības atbildībā ir pienākums un iespējas veicināt labvēlīgus apstākļus tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai. Tieši valdības rokās atrodas fiskālā politika, kas, prasmīgi lietota, ir spēcīgs un iedarbīgs ekonomikas vadības rīks un ierocis. Tātad tikai valdības pienākums un iespēja ir to lietot. Turpretī uzņēmējs un patērētājs darbojas tajā brīvības pakāpē un vidē, kādu rada valdība un Latvijas Bankas monetārā politika.

Šie ir aspekti, kurus tomēr būtu jāņem par pamatu, vērtējot Latvijas ekonomikas problēmu cēloņus un iespējas tā vairāk vai mazāk veiksmīgi risināt. Tāpēc ir nekorekti vainot pircēju, ja tas iepērkas lielveikalā. Arī tāpēc, ka augstas inflācijas apstākļos tam netiek radīta un dota iespēja naudu uzkrāt vai lietderīgi ieguldīt uzticamos un drošos fondos, kas stimulē tautsaimniecību un ražošanu. Šo iespēju neesamība veicina vēlmi, pat nepieciešamību iztērēt naudu. Tās vērtības zudums augstas inflācijas apstākļos spiež tā rīkoties. Rezultātā spriedze pieaug, un valdība pašreiz piespiedu kārtā iztukšo cilvēku kabatas, lai mazinātu to iepirkšanās paradumus.

Arī apelēšana pie uzņēmēju sirdsapziņas ir nekorekta. Tā ir valdība, kura gadiem atturējusies reformēt nodokļus un pieļāvusi, ka ražošanas attīstībai un tautsaimniecībai lietderīgu zināšanu un tehnoloģiju nodrošināšanai nepieciešamie līdzekļi plūduši patēriņam un nekustamo īpašumu spekulācijām. Īsi sakot, ekonomiskie procesi ir bijuši atstāti pašplūsmai. Valdība nav iejaukusies. Droši vien apzināti. Līdzīgi trīs līdz četrus gadus valdība nesadzirdēja Latvijas Bankas prezidenta I. Rimšēviča brīdinājumus par briestošajām problēmām, neuzklausīja ieteikumus, kurus deva starptautiskās finanšu institūcijas.

Diemžēl paļaušanās galvenokārt uz vecmeistara Ādama Smita tirgus ekonomikas pašregulējošo teorijas spēku, ir bijusi vieglprātīga. Valdības solītie septiņi treknie gadi, bezrūpīgā uzvedība galu galā ir bijis slikts piemērs un ir maldinājusi sabiedrību, devusi tai nepamatotas cerības, kuru vietā jāpiedzīvo iecerētās labklājības ilūziju sabrukums.
Tātad centrālais jautājums pašlaik ir — kā ātrāk aizbērt TP, LPP/LC, ZZS un TB/LNNK koalīcijas valdību izrakto bedri, kurā gāžas valsts, tās iedzīvotāju un uzņēmēju ieceres. Atšķirībā no priekšgājējas I. Godmaņa valdībai ir iespēja izdarīt pareizos secinājumus, lai rīkotos.

Tai ir jārīkojas. Uzņēmēju un patērētāju pieņemto lēmumu sapratīgums būs atkarīgs tikai no valdības pašreizējās rīcības mērķtiecības.
Protams, ir skaidrs, ka tagad mērķtiecību parādīt ir krietni sarežģītāk, jo nokavēts daudz laika, turklāt Stabilizācijas plāna pasākumi, gandrīz izpaliekot struktūrpolitikai, ir kā šaušana miglā. Arī vienkāršākie paņēmieni — algu iesaldēšana vai administratīvā sloga mazināšana – līdzēs tikai daļēji. Izšķirošais izaicinājums, Ahilleja papēdis, ir spēja patēriņa līdzekļus novirzīt ražošanas attīstībai.
Ražošanas īpatsvars pašreiz ir stipri zem 20% no Latvijas nacionālā kopprodukta vai, pēc Godmaņa domām, tikai 11%. Tas ir pāris reižu mazāk, nekā būtu vēlams sabalansētai ekonomikai. Tas norāda uz ārējā un iekšējā tirgū konkurētspējīgu Latvijas produktu trūkumu. To radīšana bija jāstimulē vismaz dažus gadus iepriekš, ja pat ne agrāk. Tagad globālās krīzes apstākļos to panākt ir krietni sarežģītāk.

Šādā situācijā eksperti pirmām kārtām iesaka iespēju piemērot eksporta garantiju shēmu un reinvestētās peļņas atbrīvošanu no ienākuma nodokļa. Par to, ka tas jāpaveic, šķiet, premjers vairs nav jāpārliecina, jo ražošanas īpatsvara palielinājums tautsaimniecības bilancē jūtami palielinātu nodokļu bāzi budžeta ieņēmumiem. Diemžēl eksportspējīgas produkcijas klāsts ir stipri vien ierobežots. Jācer, ka eksportspējas stimulācija netiks saistīta ar nepieciešamību devalvēt latu.
Tātad pašlaik nav iemesla jaunām un priekšlaicīgām ilūzijām. Skaidrs, ka eksporta tirgu apgūšana, jaunu pieprasītu produktu radīšana, esošo sekmīgo produktu noieta paplašināšana prasa laiku, līdzekļus, kooperēšanos uzņēmēju starpā (ar trīs āboliem Ņujorkas tirgū nav ko darīt) un valsts atbalstu. Vēlreiz jāakcentē, ka krīze ir globāla. Tāpēc runām par gaidāmajiem pāris liesajiem gadiem ir nopietns pamats. Pašreizējā situācijā, kad trūkst Latvijas puses līdzekļu to pašu ES fondu apguvei, eksporta veicināšanai, ēku siltināšanai vai sociālajai jomai, to skaitā iepriekš solītai algu paaugstināšanai, būtu jāpaplašina fiskālo instrumentu klāsts. Valdībai būtu aktīvi jāizmanto vairāki pieejami vai jau sen citās valstīs pārbaudīti paņēmieni.

Būtu jāizmanto iespēja pārstrukturēt ES fondus. Domājot par nākotni, to līdzekļi jāvirza uz ražošanai un eksportspējīgu produktu radīšanai nepieciešamo zinātnes un tehnoloģiju zināšanu apguvi. Eiropas Komisija par šādu pasākumu, iespējams, nebūs iepriecināta, taču tā spētu attaisnot valsts vadības enerģisku rīcību, kas vērsta uz tautsaimniecības atveseļošanu krīzes situācijā. Nav lieki norādīt, ka ES fondi tuvākajā laikā diemžēl būs vienīgais nozīmīgākais investīciju avots, kas dod cerību izkļūšanai no bedres. Privātās investīcijas Latvijā tik ātri neatgriezīsies, prestiža atgūšana prasīs gadus.

Klasisks budžeta atslogošanas paņēmiens ir publiskā un privātā partnerība (PPP). AS Eko investors valdes priekšsēdētājs Viesturs Tamužs (Dienas Bizness, 17.06.2008.) norāda, ka ES fondu līdzfinansējuma problēmu valdība var risināt, pieejot tai radoši. Ja valstij nepietiek līdzekļu līdzfinansējuma nodrošināšanai, tā var piesaistīt privāto kapitālu, kas nodrošina nepieciešamo līdzfinansējumu fondu apguvei jau tagad, norēķinoties ar privāto partneri tālākā nākotnē vai arī kompensējot viņa ieguldījumu, ļaujot viņam pelnīt nākotnē. Līdz šim PPP iespējas ES līdzekļu apguvē netiek izmantotas, lai gan šī metode ir sen zināma.

PPP likuma pieņemšana nu jau vairāk nekā gadu ir iestrēgusi varas gaiteņos. Iespējams, tieši tāpēc finanšu ministram A. Slakterim šā gada jūlijā, samazinot pamatbudžetu, nācās veikt “nokaltušo zaru” izzāģēšanu, tas ir, Eiropas Savienības un citu ārvalstu finanšu palīdzībai pietrūka pašu naudas vairāk nekā 155,5 miljonu latu apjomā. Tā tagad lieti noderētu, mīkstinot Latvijas tautsaimniecības smago piezemēšanos. Ja šo naudu saglābs un lielākā tās daļa no jauna parādīsies nākamajā gadā, tā tomēr ienāks novēloti un no jauna stimulēs inflāciju.

Protams, jaunu instrumentu ieviešana prasa to pielāgošanu un pārdomātu ieviešanu — tātad zināmu laiku. Taču darbs jāsāk pašreiz, lai šādi finanšu instrumenti būtu sagatavoti lietošanai atbilstošā brīdī un nākotnē valstij netrūktu rīcības iespējas. To neesamība un veco nepilnīga lietošana vedina domāt, ka ilgtspējīgu un plaukstošu Latvijas tautsaimniecību spēs izveidot tikai kompetenta un mērķtiecīga vadība.

Tāda, kas rada inovatīvu un stimulējošu, radošu uzņēmējdarbības vidi, nodrošina brīvas, godīgas un netraucētas konkurences apstākļus, kas brīva no kropļojošas šauru ekonomisko grupu interešu ietekmes. Ir acīmredzams, ka dzīve prasa politiķiem mainīt līdzšinējos paradumus un pārvērtēt iesīkstējušas vērtības. Valsts vairs nevar un nedrīkst atļauties būvēt pasaules dārgākos tiltus, privatizācijai nodot sabiedrības īpašumus 10 reižu zem tirgus vērtības, pieļaut nesamērīgu peļņu varas centram tuvu stāvošiem ieguvējiem.

Dalies ar šo rakstu, nekautrējies!

Nospied "CTRL" un "D" reizē! Kāpēc? Tāpēc, lai vēlāk varētu atgriezties pie raksta!

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

divi × trīs =

scroll to top