Tici vai netici, vēl viens kuģis pirātu kontā !

Somāliešu pirāti… Adēnas līcī, nolaupījuši kārtējo kuģi. Kuģis ir no Jemenas, ko vedis un apkalpes sastāvs pagaidām nav zināms . Jāatgādina  ka 2008.gadā ir nolaupīti 39. kuģi, iet runa par lieltonnāžas kuģiem, un no dažādām kuģu aģentūrām…

…guvuši izpirkuma samaksu 150.miljonu dolāru.

Jau bija ziņots par tankkuģa nolaupīšanu ‘Sirius Star’ ar naftu par 100. miljonu dolāru. Par kuģi pirāti prasīja 25.miljonus dolāru, bet vēlāk, nolaida summu uz 15. miljonu dolāru. Vai nu visiem tas ir izdevīgi, vai mums nezināmi iemesli, bet tas , ka jau kuru gadu laivās bruņoti bandīti netraucēti var laupīt irprātam neaptverami.

Lielās flotes, varenās jūru lielvalsts ar saviem jūras bruņotajiem spēkiem ir bezpēcīgas.

Papildinājums…
Medijos izplatītā informācija, ka Somālijas pirāti būtu samazinājuši par Saūda Arābijas supertankkuģa “Sirius Star” atdošanu sagaidāmo izpirkuma maksu ir nepatiesa. Pirātu bandas vadonis Mohamads Saīds teica, ka kuģis tiks atbrīvots, kad pirāti saņems 25 miljonus dolāru (14 miljonus latu).

Sakaā ar nemitīgo brašo pirātu uzbrukumiem PAPILDIN ĀJUMS , kas verētu nest gaismu uz jautājumu

KĀPĒC ? NEVIENS ? NEKO  NEDARA ?

Pat modernākie jūras spēki, kuru rīcībā ir ANO dots mandāts, netiek galā ar bariņu plikadīdu, kuri, pārsvarā bruņojušies ar kalašņikoviem, sagrābj kuģus citu pēc cita.

Diennaktī stratēģiski svarīgo Adenas līci šķērso aptuveni 250 dažādu valstu kuģu – gada laikā apmēram 20 000. Pa šo maršrutu kursē 50% sauskravas un aptuveni 30% konteinerkuģu (kas pārvadā Āzijas valstīs ražotas rūpniecības preces). Tik intensīva satiksme, protams, atvieglo laupītāju uzdevumu:
jāieņem taktiski izdevīgas pozīcijas ne pārāk tālu no krasta un jāgaida kārtējais upuris.

Atgādināsim, ka šogad pie Somālijas krastiem jau sagrābti 39 tirdzniecības kuģi, bet pēdējās divās nedēļās – astoņi, tostarp arī Saūda Arābijas naftas tankeris “Sirius Star”, kura kravas vērtība ir 100 miljoni dolāru.
Caur Bab el Mandeba jūras šaurumu, kas savieno Adenas līci ar Sarkano jūru, katru dienu tiek transportēti vismaz 3,3 miljoni barelu Tuvo Austrumu naftas.

Lūk, šis fakts raisa īpašas bažas, jo kāds liktenīgs uzbrukums reiz var beigties ar grandiozu ekoloģisko katastrofu.

Pirātu republika

Šobrīd viens no pasaules nabadzīgākajiem reģioniem – Somālijas piekraste – pārvērties īstā pirātu republikā (tāda reiz pastāvēja pirms vairākiem gadsimtiem Karību jūras salās un Ziemeļāfrikas krastos).

Faktiski Somālija kā valsts šobrīd nemaz nepastāv: viena otrai blakus atrodas divas “de facto” neatkarīgas teritorijas – pusautonomais reģions Puntlande un pašpasludinātā Somalilendas prezidentālā republika (Jamhuuriyadda Soomaliland).
Jau 17 gadu Somāliju plosa karš starp valdības spēkiem (ko atbalsta Etiopijas armija) un islāma ekstrēmistiem.

Turklāt reālā vara pieder nevis šā tā “satrāklētajai” federālajai pagaidu valdībai, bet gan savstarpēji naidīgām ciltīm. Patvaļa, tumsonība, saimniecisks sabrukums, nemitīga asinspirts – šādos apstākļos pirātisms šķiet pašsaprotams izdzīvošanas veids. Daudzi cilšu klani ir pārvērtušies mafiozās struktūrās.
Ar pirātismu nodarbojas ne tikai profesionāli un labi bruņoti bandīti – to piekopj arī galējā trūkumā nonākuši zvejnieki un piekrastes iedzīvotāji.

Šis rūpals kļuvis par ģimenes biznesu, kuru turpina nākamās paaudzes. Mieralaiku dzīves tradīcijas – lopkopība un zemkopība – tikpat kā aizmirsušās, kaut gan nelielas cerības tomēr vieš notikums ar grezno luksusa jahtu “Le Ponant”. Pirāti uz sagrābtās laivas klāja bija pamanījušies uzstiept divas kazas, lai, vedot sarunas par izpirkuma maksu, ikdienā tiktu pie svaiga piena. Tas nozīmē, ka visi lopiņi, iespējams, nav izkauti un kāds pat vēl atceras, kā tos slauc…

Jāteic, ka 2006. pirātiem bija īsts neražas gads, jo gandrīz visā valsts teritorijā varu savās rokās bija sagrābuši islāma fundamentālisti. “Islāma Tiesu savienības” kaujinieki ar stingru tvērienu sažņaudza pirātu rūpalu, un tādējādi vismaz pusgadu jūrasbraucēji varēja mierīgi uzelpot. Amerikāņu specdienestu rīcībā bija ziņas, ka Somālijas teritorijā atrodas teroristu bāze, kas saistīta ar bēdīgi slaveno “Al Qaeda”. Tieši no tās nāca kaujinieki, kuri ir atbildīgi par 1998. gada sprādzieniem ASV vēstniecībās Kenijā un Tanzānijā.

Tāpēc nav brīnums, ka 2006. gadā ar Pentagona un CIP svētību tika izveidota savienība, kurā apvienojās sekulāri noskaņoti militāro grupējumu komandieri, kurus atbalstīja kristietiskā kaimiņvalsts Etiopija (sens Somālijas nedraugs). Kopējiem spēkiem fundamentālistu īslaicīgā vara tika gāzta, bet tūlīt pat ar jaunu sparu atzēla pirātisms. Šobrīd islāmisti kontrolē Somālijas dienvidu teritorijas ap ostas pilsētu Kismaijo, bet lielākā daļa pirātu apmetušies ziemeļu piekrastē. Interesanti, ka tagad islāma kareivji savu aso nostāju pret pirātiem mainījuši. Presē parādās ziņas, ka tie kļuvuši par sava veida “jumtu”, kas no jūras laupītājiem iekasē 5% no katras izpirkuma maksas.

Kaut arī starptautiski atzītā Federālā pagaidu valdība atļāvusi ārzemju karakuģiem uzbrukt pirātiem Somālijas teritoriālajos ūdeņos, zināms, ka tajā ietilpst to pašu klanu pārstāvji, kuri pārvalda Puntlendas reģionu. Labi informēti eksperti apgalvo, ka laupītāji atdod daļu savu ienākumu gan militāro formējumu komandieriem, gan Somālijas valdībai pietuvinātiem politiskajiem darboņiem – pretī saņemot viņu aizbildniecību. “Ļoti iespējams, ka arī valdības locekļi gūst būtiskus ienākumus no pirātisma,” pieļauj britu privātfirmas “AKE Group” analītiķis Šons Keins.

Viņi dara tā…

Parasti pirāti dodas jūrā ar nelieliem, apmēram 100 tonnu iegrimes “dou” konstrukcijas kuģiem (ļoti izplatīti Indijas okeāna piekrastē no Arābijas līdz Zanzibārai). Dažkārt tie ir traleri, kas atņemti zvejniekiem. Kā stāsta liecinieki, pirātu trofejflotē pat manīta viena luksusjahta. Uz laupītāju kuģiem atrodas vairākas ātrgaitas laivas, kas lielākoties aprīkotas ar jaudīgiem, Japānā ražotiem motoriem. Reizēm tās tiek vilktas trosē aiz bāzeskuģa.

Pirātu taktika ir vienkārša: šaujot ar automātiem (vai granātmetējiem), viņi piespiež komandu paslēpties zem klāja un pēc abordāžas uzrāpjas uz borta. Bandīti lielākoties izvēlas zemas konstrukcijas kuģus, kuri ir lēnāki un ar mazāku manevrēšanas spēju. Draudot ar ieročiem, laupītāji liek doties uz tuvāko ostu, kur ierīkota štāba vieta. Tur sākas sarunas par izpirkuma maksu. Pieredze rāda: no brīža, kad matrozis ierauga tuvojošos pirātu laivu, līdz kuģa sagrābšanai paiet aptuveni 15 minūtes. Kad patruļkuģis, kurš atrodas vairāku kilometru attālumā, nonāk pie incidenta vietas, pastāv divas iespējas: vai nu komanda ar uzbrucējiem ir tikusi galā pašu spēkiem, vai arī pirāti jau aizdzinuši laupījumu uz tuvējo ostu.

Šobrīd Somālijas piekrastē uzdarbojas vairākas bandas, kuras uzdodas par krasta apsardzi. Bīstamākās ir “Somālijas ūdeņu sardze”, kuras kontā ir aptuveni 80% no visiem pērnā gada uzbrukumiem; “Nacionālā brīvprātīgo krasta apsardze” (bāzējas Kismaijo ostā); “Marka banda” (nosaukta kādas ostas pilsētiņas vārdā), kā arī Puntlendas grupējums. Neskaitot šīs noziedznieku kliķes, ar pirātismu nodarbojas vēl citi grupējumi, kuri saistīti ar somāliešu bruņotajām vienībām. Vairumam no tām ir savi ziņotāji kuģniecībās, kas sniedz informāciju par kravu saturu (līdz pat konteineru numerācijai) un jūras transporta kustības grafikiem.

Kā ziņo Endrū Mvangura (Jūrnieku palīdzības programmas koordinators Kenijā) – pērn kopējais laupītāju skaits Somālijā bija ap 100 cilvēku, bet šogad tas palielinājies jau divdesmitkārt. Gūstā pabijušie jūrnieki stāsta, ka pirātu bruņojums kļūst arvien modernāks: viņu rīcībā ir jaudīgi automātiskie ieroči, satelīttelefoni un navigācijas iekārtas, kas aprīkotas ar GPS. “Bandītu ienākumi jau rēķināmi miljonos dolāru. Liela daļa no tiem tiek investēti uzņēmumos, kas atrodas Apvienotajos Arābu Emirātos un Kenijā.

Pārējos novirza valdības locekļu uzpirkšanai, kā arī islāma militāro grupējumu finansēšanai,” skaidro Mvangura. Daļa naudas paliek arī pašu pirātu rīcībā. Somālijas piekrastē jau sāk slieties plašas villas un sarūsējušās “konservu bundžas” uz riteņiem nomaina pēdējo modeļu džipi.
Ciematos tiek atvērti arvien jauni un jauni restorāni, kuros pļēguro gan pirāti, gan ārzemju jūrnieki, kuri gaida savu atbrīvošanu. Alkohola tirdzniecība plaukst un zeļ. Bandīti, kuri Džibuti bordeļos vienas nakts laikā notriec tūkstošiem dolāru, tiek sagaidīti kā karaļi. Par Puntlendas pirātu midzeni kļuvis Eilas ciematiņš, ap kuru pietauvoti vairums sagūstīto kuģu. Šo vietu varētu salīdzināt ar 17. gadsimta Karību korsāru metropoli Jamaikā – Portrojālu.

Atšķirība tā, ka ruma vietā Henrija Morgana kolēģi gremo “katu” (Erythroxylum cataractarum) – kokaīnu saturošas lapas, kuras ir iecienītas Jemenā un Āfrikā.

Izpirkuma maksas

Pērn par viena sagrābtā kuģa izpirkumu pirāti prasīja vairākus simtus tūkstošu dolāru. Šogad tarifi pamatīgi cēlušies: sākot no 1,7–1,8 miljoniem. Britu Karaliskais Starptautisko attiecību institūts “Chatham House” aprēķinājis, ka 2008. gadā kopējā izpirkuma nauda, ko iekasējuši laupītāji, pārsniegusi 30 miljonus dolāru.
Apdrošināšanas kompānijas “Hiscox” eksperti izkalkulējuši, ka līdz gada beigām pirāti nopelnīs vismaz 50 miljonus dolāru. Savukārt Kenijas ārlietu ministrs nosauc daudzkārt lielāku summu – vairāk nekā 150 miljonus ASV dolāru, kas jau saņemti izpirkuma naudā. (Salīdzinājumam: Puntlendas budžets ir 20 miljoni dolāru.)

Jāuzsver, ka līdz šim pirāti nav prasījuši naudu par kuģu atdošanu – izpirkuma maksa tikusi ņemta par komandas atbrīvošanu (peldlīdzekļa vērtība salīdzinājumā ar pārvadājamajām precēm ir niecīga). Bijuši gadījumi, kad kuģis sagrābts kopā ar dārgu sūtījumu (piemēram, krāsainajiem metāliem), taču laupītājiem nav piemērotas infrastruktūras, lai to pārkrautu un pārdotu tālāk. Grūti iedomāties, kas būs tad, ja laupītāju rokās nonāks konteinerpārvadātājs, kura krava mērāma simtos miljonu dolāru…

Bandīti daļu no šīm precēm var izlaupīt, bet pārējo noslīcināt. Jāņem vērā, ka konteineros tiek pārvadāts absolūti viss – sākot ar Jaungada plaukšķenēm, klēpjdatoriem un beidzot ar “Kawasaki” motocikliem (pietiks visai Somālijai). “Tikko kuģa īpašnieki sāks maksāt šādus gigantiskus izpirkumus, skaidrs, ka uz Somāliju tūlīt pat peļņā dosies arī noziedzīgie grupējumi no Krievijas un citām Austrumeiropas valstīm,” brīdina specializētā jūrniecības izdevuma “Sovftaht” galvenais redaktors Mihails Voitenko.

Londonas starptautiskais jūrniecības biļetens “Lloyd”s List” veicis kādu interesantu pētījumu. Tajā noskaidrots, ka sarunas par izpirkuma naudu nenotiek vis Āfrikas tuksnesī, bet gan absolūti civilizētās vietās. Kuģu īpašniekus pārstāv profesionālas kompānijas, kas specializējušās jūras drošības jautājumos, bet pirātus – starpnieki no somāliešu diasporām un klaniem, kas apmetušies uz dzīvi rietumvalstīs. Naudu uz kontiem pārskaita nopietnas advokātu firmas, bet pēc tam pa neoficiāliem pārveduma ceļiem (t.s. “hawala”) ar vairāku brokeru palīdzību to sūta atpakaļ uz Somāliju. Pēdējā laikā gan esot iecienīti tiešie maksājumi, kurus prasa turpat uz vietas.

Trieciens pasaules valstu ekonomikai

Nesen vadošās pasaules rēderejas vienojās kopīgā aicinājumā pārtraukt pirātu patvaļu. Pretējā gadījumā tiks izraudzīti alternatīvi kuģu maršruti: apkārt Āfrikas kontinentam, gar Labās Cerības ragu. Tas nozīmē, ka būtiski palielināsies pārvadājumu izmaksas. Piemēram, kravas ceļš no Nagojas uz Roterdamu cauri Suecas kanālam (pa ceļam piestājot dažās Āzijas ostās) ilgst četras nedēļas.
Analoģisks maršruts tikai bez apstājas – trīs nedēļas. Ja maršruts tiktu pārkārtots apkārt Āfrikai, brauciena laiks paildzinātos vismaz uz pusi vai pat divreiz. Protams, proporcionāli pieaugtu arī kuģa ekspluatācijas izmaksas. Ņemot vērā, ka plosās globālā finanšu krīze, šis faktors ļoti saasinātu vispārējo situāciju pasaules tirgos.

Līdzšinējā starptautisko spēku vārgā reakcija uz kuģniecību īpašnieku vaimanām jau radījusi sekas. Proti, maršrutu pārorientēšana ir sākusies. Mihails Voitenko atzīst: “Vairākas sauskravas kuģu kompānijas, kuras nodarbojas ar ogļu, rūdas, graudu un cementa pārvadājumiem, jau sūta savus kuģus apkārt Āfrikai, jo nevēlas riskēt.” Tomēr situācija kļūs patiešām katastrofāla, ja pirāti sāks laupīt arī konteineru pārvadātājus.

Pagaidām tas vēl nav izdevies, jo šie ir ātrākie no visiem tirdzniecības kuģiem. Tomēr pēdējo nedēļu laikā jau notikuši pieci uzbrukuma mēģinājumi. Jāpiebilst, šādu kravu vērtība ir tik ļoti liela, ka gadījumā, ja kaut viens no pārvadātājiem tiktu nolaupīts, rēderejas vairs nepieļautu maršrutus garām Somālijas krastiem. Tas būtu milzīgs trieciens visai konteinerpārvadājumu sistēmai, kura veidota gadu desmitiem un ir noregulēta precīzi kā pulkstenis. Līdztekus mainītos arī starptautiski reglamentētā kuģu tonnāža, kura ir piemērota braukšanai cauri Suecas kanālam.
Tiktu izjaukti arī piegāžu grafiki, veidotos preču deficīts, un pamatīgus zaudējumus ciestu tirdzniecības kompānijas.

Pats sev SOS…. (…—…)

Protams, lai tiktu galā ar šo 21. gadsimta sērgu, jānostiprina Somālijas valstiskās institūcijas. Kamēr šī ir tikai utopija, pašām rēderejām un kuģu īpašniekiem jādara viss iespējamais, lai pasargātu cilvēkus un savu īpašumu no pirātu uzbrukumiem. Tomēr tas nav tik vienkārši, kā šķiet – kaut vai mēģinājumi apbruņot apkalpi. Jāpaskaidro, ka, iepeldot valstu teritoriālajos ūdeņos, ikreiz jāreģistrē ieroči, kuri atrodas uz borta. Ja muita atklāj nedeklarētus šaujamos, kuģi momentā var konfiscēt. Ir vēl kāda problēma, par kuru atgādina pirātisma eksperts Klauss Himpendāls, analizējot 46 laupītāju uzbrukumus: tikai divos gadījumos ieroču lietošana spējusi atbaidīt pirātus. Kuģu apkalpēm neiesaka atklāt uguni, lai neizprovocētu apšaudes. Parasti Somālijas pirāti bliež gaisā un līdz šim ir centušies izvairīties no cilvēku upuriem.

Ja tādi arī bijuši, tad tikai “aklās lodes” dēļ. Parasti bruņota pretošanās sarežģī situāciju vēl vairāk un apdraud turpmāko ķīlnieku likteni (pret viņiem sāk izturēties daudz brutālāk). Pēdējo mēnešu notikumi rāda, ka jābūt gataviem uz visu, jo laupītāji kļuvuši arvien pārdrošāki un bezkaunīgāki. Piemēram, uz Krievijas kuģi “Kapitan Maslov” pirāti atklāja uguni no granātmetējiem.

Domājot par drošību, Starptautiskais Jūras birojs (SJB) rekomendē turēties vismaz 200 jūdžu attālumā no Somālijas piekrastes. Līdz šim tika uzskatīts, ka tālāk par šo zonu pirāti nespēj aizpeldēt. Tagad skaidrs, ka viņi savu medību areālu ir paplašinājuši un uzbrūk pat atklātā jūrā.

SJB cirkulāri iesaka arī nepārtrauktas diennakts dežūras uz klāja. Izrādās, šo elementāro ieteikumu nav nemaz tik viegli izpildīt, jo ekonomisku apsvērumu dēļ kuģu īpašnieki fraktē minimālu komandas sastāvu. Vēl viens biroja padoms: uzņemt maksimālo ātrumu un veikt asus manevrus, lai radītu stāvviļņus, kas apmet apkārt pirātu laivas.

Kuģu īpašnieki saviem kapteiņiem un komandām rīko speciālas instruktāžas, bet līdztekus tām tiek ieviestas t.s. pasīvās aizsardzības metodes. Ja bandīti tomēr piepeldējuši ļoti tuvu, viņiem virsū raida spēcīgas ūdens strūklas, met uz galvām tukšo taru vai izmanto skaņas lielgabalus LRAD (Long Range Acoustic Device). Tie izplata 150 decibelu skaņas viļņus, kuri sāpīgi iedarbojas uz ausu bungādiņām. Kuģus rekomendē aprīkot ar nakts redzamības ierīcēm un elektriskajiem žogiem, kuros plūst spēcīga, bet ne nāvējoša strāva.

Lielākās kruīzkompānijas (“Mediterranean Shipping Cruises”, “Carnival”, “Royal Carribean” vai “Celebrity”) izmanto pašas savas aizsardzības metodes, kuras, protams, ir rūpīgi noslepenotas. Zināms, ka nereti uz borta kopā ar pasažieriem atrodas arī vairāki desmiti speciāli apmācītu un apbruņotu drošības aģentu (bieži vien – bijušie jūras desantnieki). Jāņem arī vērā, ka modernie laineri peld ar ātrumu 20 jūras mezglu stundā un ar parastām motorlaivām tos ir neiespējami panākt.

Pagaidām – bezspēcīgi

Jūras laupītājiem pretī stājušies vairāk nekā 30 rietumvalstu karakuģu, septiņi NATO patruļkuģi, daļa no ASV 5. flotes, atsevišķi Malaizijas un Krievijas kuģi, Indijas fregate “Tabar” (kas pagājušajā nedēļā nogremdēja pirātu bāzes kuģi), kā arī spāņu “Orion”, kas bāzējas Džibuti. Tomēr šiem spēkiem nav vienota komandpunkta. Turklāt NATO dalībvalstu patruļām nav ļauts ieņemt nolaupītos kuģus, un arī vācu kreiseriem ir ļoti ierobežota rīcības spēja.

22. augustā Adenas līcī tika izveidots 600 jūdžu garš un 3–6 jūdzes plats drošības koridors, kurā patrulē 20 kreiseru. Caur to iziet vismaz 90% transportkuģu. Tomēr ar šiem pasākumiem nepietiek, jo arī šajā zonā notikuši pirātu sirojumi.
Rodas jautājums: kāpēc ar kara helikopteriem, raķetēm un artilēriju nodrošināti starptautiskie jūras spēki netiek galā ar plikadīdu baru, kas pārsvarā bruņots ar kalašņikoviem vai dažiem granātmetējiem? Pirmkārt, ar 30 karakuģiem 600 jūdžu garajā maršrutā ir par maz (turklāt tie neatrodas jūrā vienlaikus).
Ceļš pa drošības koridoru prasa vismaz trīs diennaktis, tādējādi, ņemot vērā kuģošanas intensitāti, patruļzonā vienlaikus atrodas ap 750 kuģiem. (Kā norāda eksperti, tik liels skaits vienuviet nav bijis pat Otrā pasaules kara laikā.)

Otrkārt, konvoja ātrums tiek piemērots lēnākajiem kuģiem (praktiski tas ir vēl gausāks). Diemžēl kravas ņēmēji, baidoties no lielajiem sodiem par kavējumiem, cenšas “izskriet” cauri bīstamajam reģionam krietni vien ātrāk. Arī regulāra patrulēšana ir salīdzinoši reta: tikai divreiz mēnesī. Trešais iemesls, kas apgrūtina cīņu ar pirātiem – ir grūti atšķirt vietējos zvejniekus no laupītājiem.
Ļoti bieži kuģus izmanto abējādi: no pamatdarba brīvajā laikā vietējie piepelnās ar laupīšanu. Zvejas kuģu konfiscēšana nozīmētu to, ka nabadzīgie somālieši būtu pakļauti drošai bada nāvei. Iespējams, problēmu varētu atrisināt, notverot bandu vadoņus – taču viņu vietā uzrastos jauni.

Privātfirmas uzņemas iniciatīvu

Dažas kuģniecības, piemēram, “Clipper” (pēc tam, kad 7. novembrī tika sagrābts “Future”), personīgi vērsušās pēc atbalsta pie dažādu valstu bruņotajiem spēkiem. Kļuvis zināms, ka gada beigās ietekmīgā ASV privātā apsardzes firma “Blackwater” gatavojas sūtīt uz Somālijas piekrasti tai piederošo aviolaineri “McArthur”. Apkalpē būs 30–40 bruņotu profesionāļu. “Blackwater” viceprezidents Bils Metjūzs apstiprinājis, ka ar firmu jau sazinājušies vairāku kuģniecību īpašnieki, lūdzot atbalstu kravu pārvadājumiem Adenas līcī. “McArthur” ir nodrošināts ar vismodernāko sakaru un izsekošanas aparatūru, uz tā iekārtots arī hospitālis. Kompānijai pieder vairāk nekā 20 kaujas lidmašīnu, kuras tikušas izmantotas operācijās pret Kolumbijas un Brazīlijas narkokarteļiem.

Palīdzību cīņā ar Somālijas pirātiem piedāvā vairākas privātās apsardzes firmas. To pakalpojumu izmaksas ir atkarīgas no firmu reputācijas un darbinieku kvalifikācijas (viņiem jāprot ne tikai labi šaut, bet jāzina arī likumdošana, lai nepārkāptu starptautiskos uzvedības noteikumus jūrā). Piemēram, “Blackwater” pakalpojumi ir krietni vien dārgāki nekā mazākām apsardzes kompānijām. Pēc “Lloyd”s List” sniegtās informācijas:

> vidējās izmaksas par triju neapbruņotu apsargu pakalpojumiem, kuri konvojē kuģus Adenas līča ūdeņos, ir 8000 mārciņu par trim dienām, 12 000 – par piecām dienām.
> Tarifi dubultojas, ja klients vēlas, ka viņu pavada ar šaujamieročiem bruņots eskorts. (Parasti gan apsardzes firmas neiesaka šādu variantu.)
> Kompānijas arī iznomā nakts redzamības ierīces (150 mārciņu dienā), GPS kontroles sistēmas, kas nosaka kuģa atrašanās vietu no satelīta (500 mārciņu dienā).

Dārdzības dēļ šādus pakalpojumus var atļauties tikai bagātākās kuģniecības. Neskaitot iepriekš minētos drošības pasākumus, uz komerciāliem pamatiem tiek veidota arī regulārā krasta apsardze. Maijā Somālijas Federālās pagaidu valdības galva Abdullajs Jusufs noslēdza sagatavošanās līgumu ar kompāniju “Sicopex”. Tajā ietilpst atvaļināti Francijas elitāro armijas daļu un specdienestu virsnieki.
Iecerēts, ka trīs gadu laikā franču padomnieki radīs Somālijas Krasta apsardzi, kura cīnīsies ar pirātismu, ievāks oficiālas muitas nodevas no ārvalstu zvejas kuģiem un apmācīs prezidenta miesassardzi. Pagaidām vienošanās nav stājusies spēkā, jo Somālijai nav vajadzīgo līdzekļu (50–100 miljonu eiro gadā), lai apmaksātu šādu pakalpojumu. Iespējams, to segs starptautiskie donori:
ANO, Pasaules banka, Starptautiskā kuģošanas organizācija, Francijas un ASV valdība.

Jāatgādina, ka iepriekš privātajām struktūrām nav izdevies radīt Somālijas ūdeņu apsardzi. 1999. gadā to mēģināja darīt britu kompānija “Hart Security”; 2005. – amerikāņu firma “Topcat”, bet – neveiksmīgi. Ārvalstu instruktori sāka apmācīt 70 vietējos, taču gan finansiālu, gan politisku iemeslu dēļ programma tika pārtraukta. Tagad ir zināms, ka daļa no šiem cilvēkiem papildinājuši pirātu rindas un veiksmīgi izmanto iegūtās zināšanas, laupot kuģus.
Vairums ekspertu uzskata: kamēr Somālijā valdīs politisks un reliģisks haoss, pirātisms nebūs apkarojams ne ar kādiem līdzekļiem. avoti: “Ekspert”, “Newsweek”, “Le Figaro”, “Der Spiegel”

NOTEIKTI! Padalies ar rakstu:

PinIt
Nospied "CTRL" un "D" reizē! Kāpēc? Tāpēc, lai vēlāk varētu atgriezties pie raksta!

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

8 − 5 =

Atgriezties uz augšu