Noskaņai piektdienā.
Stāstīšu patiesu gadījumu no dzīves, kas iederas labai noskaņai, piektdienā.
Tātad, eju mājup no zinību apgūšanas nodarbībām par cilvēkresursu vadīšanas niansēm.
Ja precīzāk, ko tur māca, tad tēma par priekšnieka un padotā savstarpējām attiecībām.
Saprotama lieta, ka esmu iegrimis domās vai atstātajam autiņam šķērsielā nav noskrūvēts spogulis, vai jaunā sekretāre ir gaisīga un tā tālāk.
Tā lūk eju nesteidzīgā solī, nevienam pāri nedaru, starp citu, drīz būs brīvdiena, vēja nav, skaisti.
Tad pēkšņi aizmugurē suns!
Skaidra lieta, ka rūc un izdot skaņas.
VAU, VAU, VAU!
Sāku just, ka milimetru no papēža tiek klabināti lieli briesmīgi suņa zobi.
Neatskatos un cenšos neizrādīt “Baskervilu izdzimtenim” savu rūpi par manējā papēža veselību. Sirds sāk strauji dauzīties. Gandrīz, kā pēc sprinta skrējiena.
Pēkšņi dzirdu no aizmugurē esošas suņa saimnieces, visnotaļ simpātiskās dāmas:
“Kungs, nebaidies…suns nekož ! Viņš tikai ālējās un rotaļājas.”
Nu ziniet! Eju tālāk, dāma lēni mani apdzen, sunītis nesteidzas un turpina rotaļas ar manu papēdi!
Un tad!!!
Jā, tad tas notika. Manī pamodās spītnieka un humor-veča mistrojums. Es pieliecos pie dāmas auss un skaļi, ļoti skaļi nokliedzu :
“VAU ! VAU ! VAU! ĀĀAA !”
Viņa no pārsteiguma zaudēja runas spēju un man liekas pat apčurājās. Acis lielas, lielas un seja bāla, bāla.
Pastāvu sekundes desmit un tad ļoti pieklājīgi saku:
“Lūdzu neuztraucieties, es nekožu”
Jā, sunītis pārstāja savas rotaļas un apgāja mani ar līkumu, klusi, klusi. Tālāko ceļu līdz novietotajam automobilim veicu lieliskā garastāvoklī…
Pēc tam, mazliet tā kā sakaunējos. Varbūt tā nevajadzēja ?
Noskaņai, TOMĒR VAJADZĒJA!
Labu Dienu!
Arprac , ta izsmejos. Pareizi darits, es ta pat daritu!