Liepājas Dzintara spožums un posts.

Pirmais plaša mēroga mūzikas pasākums Liepājā notika 1964. gadā, kad to sauca par Baltijas republiku estrādes kolektīvu salidojumu.
Pēc pāris gadiem risinājās festivāls Kad tiekas draugi, un tikai 1967. gadā tas ieguva «Liepājas dzintara» nosaukumu. Plašāko apmeklētību tas sasniedza 1972. gadā, kad koncertestrādē «Pūt, vējiņi!» bija aptuveni 30 000 cilvēku.

Astoņdesmitajos gados festivāls pieklusa uz septiņiem gadiem, bet 1987. gadā «Liepājas dzintaru» apmeklējušie 20 000 klausītāju bija pierādījums tam, ka šis pasākums ir nepieciešams. Interesanti, ka «Liepājas dzintaru» nekad nav izdevies sarīkot gados, kas beidzas ar pieci: 1965., 1975., 1985., 1995. un 2005. gadā prestižais mūzikas pasākums nenotika. MISTIKA !
Interesants raksts par vēsturi, kā tapa Liepajas Dzintars ir Kurzemes vārdā :

Intereses pumpurs par popmūziku bija sācis briest jau tad, kad no rokas rokā klīda uz rentgena uzņēmumiem ierakstītās Bila Haleja un Elvisa Preslija balsis, un, patafona adatai čirkstot pāri uzņēmumos redzamajam cilvēka skeletam, dārdēja tik vilinošais rokenrols.

Kad Flotes virsnieku nama zālē itāliešu šlāgerus dziedāja tenors Miziāno no Maskavas un uzstājās slavenais Joza Tiškus orķestris no Lietuvas, bet teātra vai Kultūras nama zālē pie Ugunsdzēsēju laukuma koncertēja REO ar šarmanto diriģentu Egilu Švarcu, jauniņo Raimondu Paulu pie klavierēm un Aino Bāliņu, kas varēja nodziedāt arī bez mikrofona, ja tas sabojājās.

Pumpurs turpināja briest, mūzikas vējiem arvien spēcīgāk pūšot no Rietumiem. Vasarās no namu atvērtajiem logiem skanēja pirātu radiostacija “Nord”, kas no kuģa, noenkurota pie Zviedrijas krastiem, cauru diennakti raidīja visu, kas pasaulē modē.

Ļaudis pāri pusnaktij sēdēja pie televizoriem, kad vasaras nogalēs translēja Sopotas festivālu, jo Sopota taču bija Polijā, tātad tik neaizsniedzamajās ārzemēs.

Un tomēr vajadzēja paiet vairākiem gadiem, lai 1964.gada 21.jūnijā atklātajā koncertdārzā piecas dienas pēc tam dzimušais Liepājas festivāls kļūtu par apjūsmotiem mūzikas svētkiem.

Rihards Stankevics un viņa palīdze Ināra Latvena brauca uz kaimiņrepublikām pierunāt mūziķus koncertēt Liepājā, uz estrādes “Pūt, vējiņi!” skatuves kāpa Latvijā jau zināmi dziedātāji un ansambļi, skanēja ceļā uz popularitātes virsotnēm esošo Raimonda Paula un Imanta Kalniņa dziesmas, savu vārdu cīņā par balvām teica arī liepājnieki.

Taču ar to nepietika.
Skatītāju zāle pilnīgi tukša nebija, un tomēr rīkotāji ik pa stundai zvanīja uz pilsētas laikraksta redakciju, mudinot rakstīt tā, lai ieintriģētu cilvēkus pirkt biļetes.

Pumpurs pa īstam pārsprāga tikai sešdesmito gadu pašā nogalē. Labi atceros to it kā pārsteigumu, it kā izbīli, ar kādu pusstundu pirms noslēguma koncerta Stankevica kabinetā ieskrēja viena no biļešu kontrolierēm, sak, ko lai iesākam, aiz vārtiem tāds pūlis, ka mūs samīs, tikko taisīsim vaļā!

Bet pārdesmit minūtes pēc tam kabinetā apjucis ienāca Izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Strautiņš.

Tūlīt esot jākāpj uz skatuves pasniegt balvas, bet viņa goda uzvalkam burzmā pie ieejas izrautas pogas.
“Liepājas dzintars” pēkšņi vairs nebija ikdienišķs mūzikas sarīkojums.

Mūziķiem piedalīties tajā bija kļuvis par goda lietu, bet klausītājiem iekļūt koncertos bija prestiža jautājums. Rokmūzikas gardēži no Rīgas uzskatīja – ja neesi bijis “Liepājas dzintarā”, neesi bijis nekur. Par vajadzīgākajiem cilvēkiem Liepājā kļuva tie, kuriem bija iespēja pagādāt biļetes uz koncertiem.

Ar ko tad festivāls sasniedza savu kulmināciju, kļūstot par vienu no spilgtākajiem Liepājas simboliem? Ar brīvdomības gaisotni, ar uzdrīkstēšanos mūziķiem spēlēt to, uz ko citviet skatījās ar sarauktu pieri. Ar to, ka tas bija izturējis laika pārbaudi un tātad pierādījis savu vērtību. Un ar neparastību.

Neparasti šķita tas, ka rindas pie biļešu kasēm sāka stāties jau iepriekšējā vakarā. Zālienos dega ugunskuri, lai naktī sasildītos un uz rīta pusi uzceptu desiņas agrīnām brokastīm.

Neparasti bija tas, ka ielās klīda puķu bērni no malu malām, tarbas pār pleciem pārlikuši, krāsainus gaisa baloniņus plivinādami un pūšot bērnu rotaļu veikalā iegādātās plastmasas taurītes. Koncertos viņi sēdēja ejās uz grīdas un par šausmām kārtības uzraudzītājiem aplaudēja ar gaisā paceltām rokām.

Puikas, saskatījušies šīs neparastības, kā arī jūtot atraisītību uz skatuves, ne tikai grieza savām džinsu biksēm caurumus un lika mātēm šūt virsū ielāpus.

Koncertos sēžot blakus vecākiem, viņi sapņoja par iespēju kādreiz pašiem kāpt uz “Liepājas dzintara” skatuves. Un diez vai bez šī festivāla liepājnieki būtu Latvijas popmūziku bagātinājuši ar Zigmaru Liepiņu, Jāni Lūsēnu, Uldi Marhiļēviču, Juri Pavītolu, Aivaru Hermani, Rodrigo Fominu, Vjačeslavu Mitrohinu, ar “Credo” un “Līviem”.

Protams, ka mūziķi tiecās pēc balvām. Dažkārt žūrija līdz rīta gaismai strīdējās par vietu sadalījumu un atvairīja temperamentīgos aizkaukāziešu orķestru vadītājus, kuri centās lēmumus ietekmēt ar līdzatvesto čačas kannu. Un priecājās arī par to, ka viņiem piešķīra diplomu ar visai pieticīgu ierakstu – par piedalīšanos.

Bet kā lai nepriecātos, jo tas taču nozīmēja, ka viņi piedalījušies festivālā, ko respektēja visā lielvalstī.

Un tomēr ne jau lauri bija svarīgākie. Galvenais bija tikai šim festivālam raksturīgā mūzikas svētku izjūta – kā klausītājiem, tā izpildītājiem. Cēli runājot, viņus vienoja savstarpēja sapratnes stīga.

Tas bija “Liepājas dzintara” spožums, kas sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā to pacēla popularitātes virsotnē, un tas vēlāk kļuva par festivāla postu. Savējo saprašanās gaisotne draudēja ievazāt svešas, padomju cilvēkam nepieņemamas ideoloģijas baciļus, un, tiklīdz radās iegansts tam pārvilkt svītru, funkcionāri to arī pārvilka.

Bet “Liepājas dzintars” savu bija izdarījis. Tas bija ne tikai pamodinājis un tautās izvedis Liepājas popmūziku, bet arī ļāvis apzināties, ka var domāt arī citādi, nekā pieņemts.

Savējie to saprata, un ko tad vēl.

UH! Re, kur podziņas sociālai aktivitātei:

Nospied "CTRL" un "D" reizē! Kāpēc? Tāpēc, lai vēlāk varētu atgriezties pie raksta!

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

8 + three =