Lata devalvācija čoma skatījumā.

 

 

Nevarēju šo rakstu palaist garām bez ievērības, jo Lata devalvācija ir satraucoši kutelīgs process.

Labi un lakoniski par devalvāciju no 2009. gada skatu punkta, bez liekas muldēšanas un vainīgo kāršanas aiz kājas pie pirmās Doma laukuma laternas.

Tātad, čomisks stāsts par lietas būtību…
Presē un sabiedrībā, manuprāt, notiek daudz sarunu par lata devalvācijas tēmu un daudzas no tām ir pastulbas.

Ja vēlies izprast šo tēmu tā nopietni, pamatojoties uz likumiem, satversmi, reāliem skaitļiem un ekonomikas teoriju, nevis uz viena vai otra žurnālista vai tantes sensacionālistiskiem minējumiem – lasi tālak.

Raksts ir īsāks nekā izskatās, jo tajā ir daudz atkāpju. Un galvenais – nekādas iršanas.

Ir tikai viena iestāde, kas var lemt par un veikt lata devalvāciju. Tā Latvijas Banka. Es tikko tevi atbrīvoju no lielākās daļas informācijas avotiem, jo tu saprati, ka tie nezina par ko tie runā. Valdībai, valstij un parlamentam, šeit nav nekādas teikšanas.

Lata devalvācija

Latvijas Banka ir autonoma valsts iestāde. (Likums par „Latvijas Banku” 1.pants) un tās galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī. (3. Pants)

Autonomitāte šeit paredz to, ka tās darbību neietekmējam ne mēs (tauta) caur reprezentatīvo valdību (Saeimu), ne valdība, jo banka neietilpst ministru kabinetā, kā arī to neietekmē valsts, jo tā neatbild ne prezidentam, ne tā kancelejai.

Centrālās bankas darbību var ietekmēt iesniedzot ikvienā no satversmē paredzētā ceļiem likumu grozījumu, kas grozīs likumu par „Par Latvijas Banku” vai arī grozīs pašu satversmi.

Centrālās bankas prezidents ir Ilmārs Rimšēvičs. Latvijas Bankas prezidents vada bankas padomi un atbild par tās darba sekmīgu organizāciju. (28.pants, 1. Punkts)

Kad Rimšēvičs saka, ka devalvācija nenotiks, kamēr Bankai ir pietiekami līdzekļi, lai to novērstu – viņš to saka, jo ir atbildīgs likuma priekšā.

Tieša Bankas darbība vai nedarbība, kas izraisīs cenu nestabilitāti (un devalvācija ir acīmredzams nestabilitātes izraisītājs) nostādīs iestādes, kura, pēc likuma (3. pants), ir atbildīga par cenu stabilitāti, vadītāju kriminālās izmeklēšanas priekšā par likuma pārkāpšanu.

Tātad, ja mēs pieņemam, ka Rimšēvičs negrib stāties likuma priekšā kā likuma pārkāpējs tādos punktos kā likuma par „Latvijas Banku” 3. panta pārkāpšanu, sabiedrības maldināšanu, pozīcijas ļaunprātīgu izmantošanu, un citiem punktiem, devalvācija nenotiks.

Bet kāpēc tad vispār ir sarunas par devalvāciju? Varbūt tā tomēr var notikt? Kādi būtu Rimšēviča iespējamie pamatojumi veikt devalvāciju likumīgā veidā? Par to tomēr arī ir jārunā.

Sākumā paskaidrošu kas īsti notiek ar latu.

Lata devalvācija

Lats ir fiksētā kursā ar Eiro. Latvijas Banka ir noteikusi, ka par vienu eiro var iegādāties 0,702804 latus, plus mīnus 1%. (Skat. informāciju par eiro ieviešanu un EMS).

Ko nozīmē šie mistiskie skaitļi realitātē? Realitātē Banka pērk un pārdod attiecīgu latu daudzumu brīvajā valūtas tirgū, lai saglabātu šo kursu.

Valūtas cena ir atkarīga no piedāvājuma un pieprasījuma.

Ja cilvēkiem ir vajadzīgi lati, tad to cena aug, ja, nē, tad krīt. Galvenais ir saprast, ka, lai saglabātu lata vērtību pret eiro, Banka latus nevis pārdot, bet pērk.

Kā Banka var „pirkt” latus?

Banka tos pērk, pretim dodot eiro. Tam bankai ir rezerves. Rezerves ir ierobežotas. Šobrīd Bankas rezerves ārzemju valūtās sastāda 3 285 miljonus eiro.

Vai tas ir daudz?

Nezinu.

Vai tas ir pietiekami lai nopirktu VISUS latus, kas ir apgrozījumā?

Kā es zinu, cik latu ir apgrozījumā? Elementāri, Vatson. Bankai šāda statistika ir jāpiegādā likuma priekšā, jo galu galā tas ir mūsu (tautas) kantoris, kas atbild mūsu pārstāvjiem (Saeimai) (43. Pants likumā par „Latvijas Banku”) un mums ir pilnas tiesības zināt šīs lietas.

Tātad – uz šo oktobri (pēdējā statistika) apgrozījumā ir 912,4 miljoni latu. Vēl papildus 2 649,8 miljonus latu atrodas dažādos citos līdzekļos, ko var viegli pārvērst par naudu, piemēram, jūsu noguldījumi kontos, kurus jūs izmantojat, lai norēķinātos ar karti, oficiāli tie ir privātpersonu noguldījumi kredītiestādēs.

Ekonomisti to sauc par M1. Tātad kopā, pēc oficiālās statistikas apgrozījumā ir 3’562 miljoni latu. Kas, pēc, pat iedomāsimies, 0,69 latu par eiro kursa ir apmēram 5’150 eiro.

Bet tas ir par 1588 miljoniem latu vairāk nekā Bankas rezerves.

Pag! Bet kā tad visas runas par to, ka devalvācija nevar notikt!? Rimšēvičs pat ir publiski minējis, ka mēs varam nopirkt visus latus apgrozījumā.

Redziet, tas bija vēl tikai pirms mēneša. Panika par lata nedrošību liek tērēt mežonīgas summas. Cik mežonīgas? Piemēram, 267 miljonus latu nedēļā. Tādos tempos spēja uzpirkt visus latus apgrozījumā tiek zaudēta 6 nedēļās, lai ko tas arī nenozīmētu.

Tādēļ, šobrīd Latvijas Banka nevar vairs Teorētiski, iegādāties visus (visus, visus, visus!!!) latus apgrozījumā. Taču tas ir tīri teorētisks garants, protams, nekad arī neveidotos tāda situācija.

Bet cik ilgam laikam, ja situācija pilnīgi nemainās, bankai pietiek rezervju? Vienkārši izdalot 3285 ar 267 ir 12 nedēļas. Tātad, apmēram 3 mēneši.

Starp citu, jāpiemin, ka mans pieņēmums par nepārtrauktiem 267 miljonu latu tēriņiem mēnesī ir absurds un tiek piedāvāts tikai joka pēc, bet tomēr – Devalvācija pēc trim mēnešiem?! Varbūt tomēr pamatojums panikai ir?

Tieši šeit arī kļūst svarīgas visas ziņas par aizdevumiem.

Vietējās ziņās diemžēl nebūt nevar saprast, kam tie miljardi iet. Mēs vienmēr varam lasīt – „Latvijai” tiks aizdots tik un tik daudz latu.

Bet vai Valsts kasei ir tiešam nepieciešami visi šie miljardi?

Uz 2008. gada sākumu Latvija ārējais parāds bija 635 miljonu latu. 65% no parāda veido eiroobligācijas. Vai tiešām valsts kasei ir nepieciešams tik lieli papildus līdzekļi, lai finansētu budžeta deficītu, kurš recesijā pieaugs dēļ mazākiem ieņēmumiem no nodokļiem?

Piemēram, 500 miljonu aizdevums no Zviedrijas un Dānijas nav pieejams Valsts kasei, bet gan Latvijas Bankai.

Taču tepat Dienā var lasīt par to kā Slakters šo aizdevumu sauc par „aizdevumu Latvijai” un pielīdzina to pārējiem aizdevumiem. Ārzemju presē ir skaidri paskaidrots kam šis aizdevums tiek – Latvijas Bankai.

Šāda neskaidrība terminos, kur aizdevums „Latvijai” netiek izskaidrots vai tiek runāts par aizdevumu Valsts kasei, vai Latvijas Bankai, protams, galvenokārt rodas dēļ cilvēku neziņas.

Tiem pašiem žurnālistiem, bieži vien nav nojausmas par to kā darbojas valsts finanses. Uz Ziemas saulgriežiem es sev gribu dāvanu – uzzināt cik daudz latviešu ir lasījuši satversmi. Jūtu ka šis skaitlis būs zem 1 procenta. Tas tā, starp citu.

Par pēdējo aizdevumu 7500 miljonu eiro vērtībā – tā ir kopējā pieejamā summa. Latvijas budžeta izdevumi 2009. gadam tiek plānoti tieši 7 miljardu latu apjomā.

Tas ir, ar šo aizdevumu latvieši var droši nākamgad nemaksāt ne santīma nodokļos, par pakalpojumiem valsts uzņēmumos, uzņēmumu nodokļus, PVN, nodevas utml. un tik un tā Latvija būs spējīga finansēt savu darbību no šī aizdevuma vien.

Bet tā taču nebūs, vai ne? Cik liels ir plānotais budžeta deficīts? 330 miljoni latu! Kam tad ir vajadzīgi pārējie 7 miljardi pieejamās naudas?

(Starp citu, Latvijai netiek AIZDOTI 7 miljardi, bet gan kļūst pieejami aizņemšanai – ievērojiet atšķirību?)

Vienkārša atbilde – nomierināšanai. Šāds milzīgais garants, valsts budžeta lielumā ir spēcīgs un noteikts starptautisks signāls, par citu valstu stingru nostāju atbalstīt Latvijas ekonomiku un latu ceļā pievienoties eirozonai.

Tātad, kādi ir secinājumi?

Izvērtējot situāciju, jāsecina, ka devalvācijai nav nekāda pamata. Jā, tā var notikt, ja tuvāko pāris mēnešu laikā neracionālā vēlme atbrīvoties no latiem nepazudīs, vajadzēs atkārtoti novērtēt situāciju, taču, manuprāt esmu atspoguļojis gana pamatojumu, kādēļ tai nevajadzētu būt lietai, par kuru vajadzētu uztraukties šobrīd.

Katru gadu uz Latvijas ceļiem mirst 100 jauniešu līdz 24 gadu vecumam. Vai tu par to domā tikpat daudz cik par devalvāciju?

Un papildina domu…

Īstenībā es aizmirsu pieminēt rakstā vienu svarīgu lietu par aizdevumiem “Latvijai” un tas ir arī par ko Slakteris runāja savā bēdīgi slavenajā intervijā.
Latvija, pārņemot Parexu, ir atbildīga Latvijas Bankas priekšā par to, ka Parex bankai būs pietiekami liels skaits “rezervju”.

Bankas tur tikai daļu no tajās ieguldītās naudas rezervēs. T.i. – ja uz Banku atnes 100 naudiņas, un “rezervju norma”

(daļa, kuru jātur rezrevēs, to nosaka visās valstīs Centrālā banka un katrā valstī šī norma ir citāda), piemēram, ir 10%, tad banka 10 naudiņas turēs savā seifā, bet ar pārējo 90 naudiņu mēģinās sapelnīt.
Viss ir ok, līdz dienai, kad cilvēki atnāk uz banku izņemt savu naudu.

Ja cilvēku atnāk tik daudz, ka viņi grib izņemt vairāk nekā bankai ir, t.i. piemēram 11 no savas 100 naudiņas – tas saucas “Bank run” – neesmu par to rakstijis, bet varbūt te būs kaut kas jēdzīgs – http://en.wikipedia.org/wiki/Bank_run
Latvijā rezerves ir 4% un 6% atkarībā no noguldījumiem (bet vispār precīza formula ir sarežģīta), bet var teikt, ka no 100 ieguldītās naudiņas tikai 5 naudiņas bankas Latvijā tur seifos. http://www.bank.lv/lat/main/all/noract/monet_operacijas/rezerves/orp/
Būtībā, kas notika ar Parexu ir, ka cilvēki sāka ņemt laukā naudu tādos tempos, (pie tam nepamatotu iemeslu dēļ), ka šie 5 procenti no ieguldītā teju teju tika izsmelti.

Pirms tas notika un pēc likuma Parexam vajadzētu bankrotēt, Parex vadītāji griezās pie valdības. Atšķirībā no ASV, kur valdība vienkārši iedod naudu uzņēmumam, lai tas nebanrkotētu, Latvijas valdība nolēma pārņemt banku (līdz ar to finansēt šīs rezreves ar valsts kases naudu.) Daudzi amerikāņi kritizē viņu valdību par to, ka tās vienkārši atdod naudu.

Viņi uzdod jautājumu: ja jau mēs esam samaksājuši par uzņēmumu, kāpēc mēs nekļūstam par tā īpašnieku? (jo maksāts tiek ar tautas naudu, ko ir ievākuši no nodokļiem un valsts pieder tautai gan pēc ASV, gan Latvijas konstitūcijām)
Tādēļ, kā Slakters teica, daļa no šī aizdevuma ir arī vajadzīga šo izdevumu segšanai, kas ir radušies ar Parex pārņemšanu.
Bet atkal – tas ir noteikti ir signāls, par to, ka Latvijas finanses sašūpot nesanāks.
Žēl, ka tas netiek skaidrāk pasniegts sabiedrībai, bet sabiedrība notiekti nav tas lielākais šūpotājs. Daudz svarīgāk bija aizsargāties no lielākiem elementiem, kuri varētu atrast to par ekonomiski izdevīgu sagraut Latvijas ekonomiku, pie tam būtu finansiāli spējīgi to panākt. Šie ekonomiskie atbalsti ir signāli tieši viņiem.

Papildinājums, ārzemju mēdiji rāda norūpējušos vaigu, dzirdot par iespējamo lata devalvāciju. Dikti satraukušie ir Zviedri, jo tas draudētu arī viņu labklājības pasliktinājumam.

Lielais dienas laikraksts “Dagens Nyheter” brīdina zviedrus, ka lata devalvācija pasliktinās zviedru banku kredītreitingu, kā dēļ mājsaimniecībām varētu sadārdzināties hipotekārie kredīti.

Vienlaikus, norakstot lielus kredītu zaudējumus Baltijā, bankas kļūs piesardzīgākas arī Zviedrijas tirgū un var kļūt grūtāk mājsaimniecībām saņemt jebkādu kredītu.

Tāpat Zviedrijas valstij var nākties aizņemties naudu, lai glābtu bankas, kuras apdraud sliktie kredīti Baltijā. Tas var gala efektā nozīmēt, ka zviedriem būs jāmaksā augstāki nodokļi un jācieš samazināta labklājība.

Sevišķi nervozi zviedru finanšu analītiķi ir reaģējuši uz Latvijas neveiksmīgo centienu emitēt īstermiņa valsts vērtspapīrus. Biznesa avīze “Dagens Industri” atsaucās uz “Swedbank” analītiķi Ceciliju Skingsliju, kura saista neveiksmi ar baumošanu par iespējamo lata devalvāciju un neskaidrību, vai Latvijai izdosies vienoties ar Starptautisko valūtas fondu par turpmāku aizdevuma izmaksu.

Savukārt Zviedrijas finanšu ministrs Andešs Borjs steidzīgi sasauktā preses konferencē trešdienas pēcpusdienā žurnālistiem paziņoja, ka Zviedrija intensīvi strādā, lai stabilizētu situāciju.

“Ekonomiskā situācija Baltijas reģionā ir kļuvusi ievērojami sliktāka, un valdība intensīvi strādā, lai stabilizētu situāciju,” žurnālistiem sacīja Borjs.

Vienlaikus finanšu ministrs asi kritizēja Zviedrijas bankas par to bezrūpīgo izplešanos Baltijas reģionā, kur tām tagad draud ievērojami kredītu zaudējumi.

“Bankas realizēja bezrūpīgu kredītu izplešanos Baltijas valstīs, kas tām nesa milzīgu peļņu, un tagad tieši bankām būs jāizjūt sekas,” norādīja ministrs.

Borjs tomēr izvairījās lietot vārdu “devalvācija”, kā to darīja bijušais “Riksbanken” vadītājs un Latvijas valdības padomdevējs Bengts Deniss.

Deniss zviedru presei izteicies, ka lata devalvācija esot neizbēgama, tādējādi uzkurinot kārtējo satraukumu zviedru medijos un ažiotāžu finanšu tirgos.

Nu re kā… esam iegājuši DIŽĶIBELES lielās cilpas apskāvienos.

Vēl tikai mazdrusciņ… jāsavelk cilpa ciešāk….

 

 

Dalies ar šo rakstu, nekautrējies!

Nospied "CTRL" un "D" reizē! Kāpēc? Tāpēc, lai vēlāk varētu atgriezties pie raksta!

Komentārs “Lata devalvācija čoma skatījumā.”

  1. Karina says:

    domaju, ka ideja kaa nopelniit ir laba, zinashanas ari ir prece par ko jamaksa…
    laikam visi(tie kam ir smadzenes) izmanto iepejas ko piedava krize un cilveku masu panika.
    nav slikti!

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

pieci + sešpatsmit =

scroll to top