Kopdzīve, pirmās atziņas par vīrieti

 

 

Tas nu ir noticis, sākusies kopdzīve ar vīrieti.

Mājās apmeties vīrietis.

Spilgts apliecinājums jau no rīta, tualetes poda vāks ir pacelts. 😉

Sākās jauna ēra manā dzīvē.

Kaut arī sākumā es domāju, ka viņš neiedzīvosies:  viņi taču ir kaprīzi!

Pirmkārt, viņš paziņoja:

Ja jau mēs esam nolēmuši dzīvot kopā, tad lietot prezervatīvu ir vienkārši nehumāni.

Tiesa, neprecizējot – attiecībā pret ko.

Iezīmējās varianti.

Mīļoto, liekas, interesēja tikai viņš pats. Mani tas neapmierināja. Es apvainoju viņu egoismā un bezrūpībā. Viņš man ieteica iegādāties vibratoru.

Es viņam atgādināju, ka dzīvojam AIDS laikmetā. Viņš teica, ka neesot Tāds. Es pagrozīju pirkstu pie deniņiem.

Viņš sabāza koferī savas kaklasaites. Es šķībi pasmaidīju. Viņš aizcirta durvis. Es pārkrāsoju matus. Viņš atslēdza ar savu atslēgu.
– Knapi paspēju līdz aptiekas slēgšanai. Lūk, – viņš sniedza man mazu paciņu.
– Vai tad tu biji ruda?

Un tā:

Mēs sākām dzīvot kopā. Vakarā atgriežoties mājās, es jau vairs nesabijos no tā, ka logos deg gaisma.

kopdzīveUn neteicu telefona klausulē: “Jūs ne turp piezvanījāt”, ja kāds izrunāja viņa vārdu. Papildus visam pārējam mans spilvens smaržoja pēc viņa odekolona. Mīļotais naktīs krāca, vilka segu uz savu pusi – un sega krita uz grīdas. Ne sev, ne citiem.

Viņš tualetē lasīja “Mariņinu” un sauca pa spraugu: “Papīru!”
– “Izplēs pirmo lapaspusi. Un lai es to draņķi mājās neredzētu!”

Viesos viņš citēja Kantu.

Katru dienu kāpa manam mincim uz astes, taisnojoties, ka netīšām. Mācīja mani orientēties pēc zvaigznēm. Un nez kāpēc uzdāvināja man piepūšamo gumijas laivu.

Viņš modināja mani naktīs ar skūpstiem, nošķaidīja vannas istabā spoguli ar zobupastu un ziemā dāvināja zemenes. Īsāk sakot, bija neatvairāms.

Manā mājā parādījās mūzikas centrs un hanteles.

Mūzika skanēja no rīta līdz vakaram. Hanteles gulēja zem gultas bezdarbībā. Sūcot paklāju, man katru reizi tās nācās pārstumdīt no viena kakta uz citu.

Viesi vienmēr aiz tām klupa un krita. Kaimiņiene teica, ka tie dzelži maitā viesistabas estētisko izskatu. Neizturējusi es piedāvāju tās aizvākt uz pieliekamo.

Mīļotais iedegās niknumā un atgādināja, ka vesels gars mājo tikai veselā miesā. Un izrādījās, ka viņš jau ir noskatījis svaru stieni sporta preču veikalā. “Muskuļi ir jātrenē,” viņš teica. Toties man tagad vienmēr pa ķērienam bija skūšanās putas.

Un galvenais, es pilntiesīgi varēju piedalīties draudzeņu sarunā “Bet manējais vakar”:

a) līdz rītam spēlēja kompjūterspēles,
b) visu dienu nogulēja zem mašīnas,
c) apēda nedēļas kotlešu krājumus,
d) sasita tasīti un apmainīja izdegušu lampiņu,
e) atkal smēķēja tualetē,
f) teica, ka seriāli notrulina,
g) visu vakaru skatījās boksu,
h) noslēpa manu telefonu grāmatiņu,
i) ir draņķis un asinssūcējs.

Īsāk sakot, kopdzīve ar vīrieti atnesa man kaudzi atklājumu. Patīkamus un ne pārāk.

 Pirmais atklājums: viņš ir.

 Otrais atklājums: viņš vienmēr grib ēst!
Kafija un mandarīns brokastīs viņu neapmierināja. Mājās parādījās manis neieredzēti produkti: sviests, speķis, cukurs, šņabis, makaroni.

Majonēzes reitings uzlēca līdz debesīm. Sieviešu žurnālos es sāku pievērst uzmanību kulinārijas receptēm.

Bet mūžīgais jautājams “Ko pagatavot vakariņās?” mani satrieca vairāk par “būt vai nebūt”. Es no niknuma kvēloju. Es bez pārtraukuma kaut ko cepu, vārīju, rīvēju un garšoju.

Es pieņēmos svarā par trīs kilogramiem. Mīļotais vienmēr bija gatavs kaut ko apēst.

Kad viņš ar frāzi: “Vai mums ir kas garšīgs?” skatījās ledusskapī 10 minūtes pēc pusdienām, man viņam gribējās iespert. Un aizcirst durvis. Es sapņoju, lai veikalu plauktos parādītos produkti ar uzrakstu: “Vīriešu ēdiens. 10 kg.” Nopirki, un diena brīva.

Trešais atklājums: viņš slēpa zeķes.
Ceru, ka ne no manis. Nē, nu tas, ka viņš tās valkāja, protams, man nebija noslēpums. Manu acu priekšā viņš nelietoja autus un nestaigāja basām kājām.

Viņš izmantoja pēdējos civilizācijas sasniegumus tekstilrūpniecībā, bet… atnācis no darba, viņš pirmām kārtām atrada klusāku vietiņu un tur, kā tāds kāmītis, pirms tam satinis mazā kamolītī, paslēpa zeķes.

Un nekāda iespaidošana nelīdzēja, lai šie “pierādījumi” tiktu nogādāti vismaz līdz vannasistabai.

Ar maniakālu stūrgalvību mans mīļais glabāja zeķes zem dīvāna, zem krēsla un, liekas, bija gatavs noplēst grīdas līstes, lai tikai tur varētu noglabāt savus dārgumus.

 Ceturtais atklājums: viņš rakstīja testamentu katru reizi, kad viņam sāpēja zobs vai sākās iesnas.
Viņš stenēja, uhināja un īdēja kā ievainots bizonis. Pēc vārda “poliklīnika” izdzirdēšanās viņam sākās smakšanas lēkmes un viņš klauvēja pie manas žēlsirdības, lūdzot viņu piebeigt lai tikai izbēgtu necilvēciskām mokām.

Turot mani pie rokas, viņš cēlsirdīgi deva padomu pirms pārdošanas pārkrāsot veco opeli. Un, kā jau īsts vīrietis, aizturot raudas pirms nāves, šķīrās no sev sirdij tik mīļām lietām: mūzikas diskiem, mobilā telefona un avīzes “Sports”.

 Piektais atklājums: viņš prata klusēt.
Viņš spēja veselu vakaru nosēdēt, blenžot televizora ekrānā un neizdvest ne vārda. Ja viņam dotu vaļu – viņš, cilvēks, kurš zināja divas valodas un kuram bija augstākā izglītība, iegrožotu saziņu ar mani trīs frāzēs:
a) “labrīt, dārgā”,
b) “kas mums ir vakariņās, mīļā”,
c) “nāc pie manis…”

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viņa sarunas ar māti un saviem paziņām arī neizcēlās ar īpašu daiļrunību. Bet viņa attiecības ar labāko draugu balstījās uz kopīgu futbola spēļu skatīšanos un iespaidīgu komentāru birdināšanu:
– Piespēli, padod piespēli, es teicu!
– Nu mēsluvabole.
– Andri, padod alu…

 Sestais atklājums: spējot dienām klusēt, viņš necieta klusumu.
Šo paradoksu es tā arī nespēju saprast. Nepietiek ar to, ka muzikālajam centram viņš pieskārās biežāk nekā man, viņš nekad neatrāvās no televizora, pārslēdzot kanālus gaismas ātrumā.

No sākuma līdz beigām mans mīļais skatījās tikai ziņas un sporta pārraides. Visu pārējo laiku viņš spaidīja pulti. Bildītes uz ekrāna zibsnīja kā mežonīgā kaleidoskopā.

Man no tā reiba galva. Un nedod dievs nejauši nostāties uz līnijas starp viņu un televizoru. Momentā sekoja ass, diplomātisks demaršs: “Paej nost no ekrāna!”

 Septītais atklājums: viņš greizsirdīgi sargāja savu teritoriju. Viņa īpašumā skaitījās:

a) vieta pie galda,
b) mīļākais krēsls.

Pat viesi nedrīkstēja sēdēt uz viņa ķeblīša virtuvē. Un nabaga kaķis kā lode izlidoja no mīkstā krēsla, tikai izdzirdot pazīstamos smagos soļus.

Es robežas nepārkāpu. Sievišķīgā intuīcija man teica priekšā, ka labāk netīkot uz vīrieša troni, viņa svēto krūzīti un majestātiskajām čībām. Turpretī var paslēpt nīstās hanteles vai pat nodot tās metāllūžņos – mans dārgais sportists vērtīgo mantu zudumu diez vai pamanītu.

 Astotais atklājums: uzraudzība un kontrole.
* Ar ko tu runāji pa telefonu?
* Kas ir tas briļļainais tips fotogrāfijā?
* Kur biji no četriem līdz pieciem?
* No kurienes tev šie auskari?
Atbildes:
ar draudzeni;
mans brālis;
frizētavā;
tu uzdāvināji.

Devītais atklājums: es vairs nevarēju stundām gulēt aromātiskajās vannās.
Mans deviņdesmit kilogramīgais zaķītis par katru cenu centās iekļūt telpā. Te viņam steidzami bija nepieciešama zobu suka. Te asa vajadzība apskatīt jau divus mēnešus pilošo krānu.

Te interesēja, vai viņš ievietosies vienā vannā kopā ar mani un cik daudz ūdens izspiedīs Arhimeda likums. Te viņam pēkšņi bija kļuvis skumīgi vienam un viņš dīdijās gar durvīm, klauvējot pie manas sirdsapziņas: “Es ciešu no saskarsmes trūkuma!”

Taču man atlika tikai iziet, kā cietušais tūlīt atgriezās savā krēslā.

“Ei, un kā tad ar Arhimēda likumu?” jautāju.
“Ieiešu dušā,” attrauca mīļais un iebadīja degunu avīzē.

Desmitais atklājums: viņam auga bārda.
Auga, protams, arī līdz tam laikam kad sākām dzīvot kopā. Taču agrāk uz randiņiem viņš nāca gludi skuvies. Tagad redzēju viņu gandrīz cauru diennakti… Man sāka lobīties āda uz sejas.

Vienpadsmitais atklājums. Viņš neatcerējās mūsu svētku datumus!!!
Nemaz. Amnēzija. Izlases veida zudumi atmiņā.

Viņš atcerējās Bastīlijas ieņemšanu, auto tehniskās apskates dienu. Un dienu, kad viņu iesauca armijā. Taču mana dzimšanas diena nu nekādi nespēja nostiprināties nevienā no divām viņa puslodēm.

Kaut gan, es domāju, viņš palaistu garām arī Jauno gadu, ja nebūtu vispārīgās ažiotāžas masu saziņas līdzekļos.

Un uz ielas. “Uz ielām parādījušās tantes ar eglītēm. Laiks pirkt šampānieti,” tika dziļdomīgi secināts.

 Divpadsmitais atklājums: viņš izrādījās briesmīgi nepraktisks.
Viņš nemācēja plānot mūsu budžetu.

Aizejot pēc pārtikas, viņš atnesa piecas pudeles alus, čipsu paku un saldējumu. Kautrējās ņemt atlikumu. Tirgū nemācēja kaulēties.

Pirka visu, ko iesmērēja tirgus sievas. Un vienreiz kartupeļu vietā atnesa rozes. Es tikai nopūtos.

“Es tevi mīlu,” teica viņš, sniedzot ziedus.

 Divpadsmitais ar pusi atklājums: viņš mani mīl.
Vispār dzīve ar vīrieti ir kā šaha spēle. Nemitīga sacensība ar nerakstītiem, neskaidriem noteikumiem.

– Tā zirgs neiet.
– Muļķīte… kā tad tas iet?
– Divi lauciņi uz priekšu, viens sāņus.
– Lai kaimiņš tā iet. Es iešu tā…
– Kopš kura laika tādi noteikumi?
– Kopš pagājušās minūtes…
– Es teicu!
– Ej, mīļā…

 

UH! Re, kur podziņas sociālai aktivitātei:

Nospied "CTRL" un "D" reizē! Kāpēc? Tāpēc, lai vēlāk varētu atgriezties pie raksta!

3 komentāri... “Kopdzīve, pirmās atziņas par vīrieti”

  1. gudrā x says:

    Interese ir, kur dabūt?

  2. Mincene says:

    Visi viņi ir maitas,ZINU!

  3. Lelda says:

    Nekas briesmīgs viņos nav, jāizmanto sievišķais šarms, viltībiņas un kājas pieciršanas taktika.

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

sixteen + 1 =