Cik ilgstoša, smaga un plaša būs pasaules finanšu krīze, cik līdzekļu vajadzēs tās novēršanai … kā lielvalstu īstenotā naudas pumpēšanas politika ietekmēs pasaules ekonomiku.

Nav šaubu, ka pašreizējās finanšu krīzes cēloņi meklējami attīstītajās tirgus ekonomikās, galvenokārt ASV, un tās ierobežošana un seku likvidācija ir lielvalstu rokās.

Tikai tām pietiek resursu, lai slāpētu krīzes izpausmes un to likvidētu un vari ticēt viņas daomās tikai par sevi un savām problēmām…
Ne velti ASV, Francijas un Eiropas Savienības vadītāji ir vienojušies par kopīgu darbību pasaules finanšu sistēmas stabilitātes stiprināšanā.

Lielvalstu politika pasaules finanšu krīzes ierobežošanā atšķiras, taču mērķis ir viens – atjaunot uzticību banku sistēmai un finanšu plūsmu, tādējādi radot iespēju naudai pelnīt un uzņēmējiem darboties.

ASV ķeras pie ārkārtas līdzekļiem

Pēc vairāku investīciju banku krišanas īsā laika periodā ASV jūtama panika. Tā rosinājusi valdību ķerties pie ekonomiski riskantas politikas … grūtībās nonākošu banku pārņemšanas un lielām finanšu injekcijām banku sistēmā, kas īstenojas 700 miljardu dolāru vērtā finanšu sistēmas glābšanas plānā.

Izskatās, ka inflācija un dolāra vērtības izmaiņas … valsts iejaukšanās privātajā uzņēmējdarbībā (būtībā banku nacionalizācija) ASV valdībai patlaban šķiet mazākais ļaunums.

Galvenais ir nodrošināt bankas ar finansēm, atjaunot kreditēšanu un iekšzemes pieprasījumu un tādējādi atjaunot uzticību ne tikai ASV banku sistēmai, bet arī valstij. Pagaidām šī politika ir sekmīga, jo ASV bankas turpina darboties, tautsaimniecības izaugsme saglabājas un pozitīvie izaugsmes rādītāji stiprina ASV valūtu.

Tomēr ekonomikas atveseļošanās nav ātra, tāpēc ASV Centrālās bankas Federālo rezervju sistēmas vadītājs Bens Bernanke lūdzis ASV valdību gatavot ekonomikas stimulēšanas pasākumus papildus jau esošajam plānam.
Eiropas valstis tic rūpniecībai

Eiropas valstīs joprojām paniku nejūt vai vismaz tā netiek izrādīta. Gluži dabiski, Eiropas valstu „krīzes” politiku stipri ietekmē Eiropas Savienības valstu vienošanās. Katra valsts rīkojas patstāvīgi un atkarībā no tajās esošajiem apstākļiem, tomēr tām jāseko kopīgām politiskām nostādnēm.

Tās nosaka Eiropas Savienības valstu vadību pārliecība, ka pasaules finanšu krīze skars tikai Eiropas valstu finanšu sektoru un tautsaimniecību izglābs ražojošie sektori, kurus pasaules finanšu krīze skars mazāk.

Pašreizējie notikumi ir rosinājuši Eiropas valstu valdības pārdomāt, vai pārmērīga uzticība pakalpojumu sektoriem var nodrošināt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību un kā saglabāt un pat paplašināt ražojošos sektorus.

Tāpēc Eiropas Savienības valstu valdības ir vienojušās saglabāt makroekonomiskās vides stabilitāti, nepieļaut inflācijas sprādzienu, ko neapšaubāmi radītu papildu finanšu iepludināšana ekonomikā, tādējādi radot labvēlīgus apstākļus ražojošo tautsaimniecības sektoru darbībai.

Par to, ka Eiropas Savienības valstis saglabā vai vismaz cenšas saglabāt mieru, liecina praktizēto politiku pieticīgais mērogs. Tikai pēc tam, kad grūtības nonāca Beļģijas bankas, Eiropas Centrālā banka paziņoja par likmju pazemināšanu, atvieglojot kredītresursu pieejamību, un valstu vadītāji vienojās par kopīgu politiku, kas aprobežojās ar noguldījumu garantiju paaugstināšanu, piebilstot, ka to diez vai nāksies izmantot.

Tomēr arī Eiropas valstis nav spējušas izvairīties no brūkošo banku glābšanas un arī tām ir nācies veikt papildu finanšu investīcijas.

Kurp dosies jaunā nauda?

Tikai tagad, kad nauda bankām jau apsolīta un pat iedota, eksperti sāk runāt par praktizētās politikas sekām. Finanšu injekcijas politikas būtība ir slimības ārstēšana ar pašu slimību.
Pašreizējās finanšu krīzes cēlonis bija naudas „pašdarbība”: finanšu sistēmas atraušanās no reālās tautsaimniecības sistēmas, finanšu sektora globalizācija un banku tīkla sapīšanās neatšķetināmā sistēmā, kurā, izmantojot jauno tehnoloģiju iespējas, milzīgā ātrumā apgrozījās gan īsta, gan virtuāla nauda.

Cik no finanšu sistēmā esošās naudas ir īsta, cik virtuāla – diez vai to kāds var tagad pateikt. Tā kā pirkšanai ir pieejama visa apritē iesaistītā nauda, cenas var augt, un tas rada apetīti pirkt un pārdot, pelnot uz cenu starpību. Krīze iestājas brīdī, kad kāds no partneriem pārtrauc naudas plūsmu, jo tam rodas šaubas par cenas paaugstināšanas iespēju nākamajā darījumā. Tik vienkāršs ir krīzes mehānisms.

Ja naudas pārprodukcijas radītu slimību ārstē ar papildu naudas piegādi, tad jājautā: cik ilgi šīs zāles derēs? Papildus piegādātajiem finanšu resursiem ir jāvairojas – tāda ir finanšu ekonomikas būtība. Kur tas notiks? Visticamāk, attīstītās valstis centīsies izvairīties no jaunas kredītu ekspansijas un tai sekojošās cenu eksplozijas savās valstīs, lai neatjaunotu krīzes sākumstāvokli.

Kur tad dosies nauda? Āzija šoreiz neglābs. Iepriekšējās krīzēs Āzijas valstis bija dziļi iesaistītas. Sākumā neapgūtais Āzijas tirgus sekmēja jau nobriedušu krīžu mīkstināšanu vai attālināšanu kapitālu eksportējošās valstīs, vēlāk tās vai nu bija krīžu rašanās vieta, vai smagi izbaudīja to sekas.

Pašreizējā finanšu krīze Āzijai piezogas palēnām. 2008. gada 20. oktobrī, kad akciju kursi gan ASV, gan Eiropas tirgos joprojām slīdēja lejup, Āzijas valstīs (Japānā, Honkongā, Austrālijā un Dienvidkorejā) akciju cenas kāpa.

Āzijas valstu loma krīzes kontekstā ir dažāda, bet noteikti citāda nekā iepriekšējās krīzēs. Āzijas valstis ir nostiprinājušās, finanšu sektors vairs nav vienīgā ekonomiskās darbības joma, un Āzijas valstu atkarība no kapitāla eksporta no pasaules lielvalstīm vairs nav tik liela. Vēl vairāk, pirmskrīzes periodā tieši Āzijas valstu aizdevumi uzpūta ASV nekustamā īpašuma burbuli. Jaunajai situācijai ir divas sekas.

Pirmkārt, ir pamats nopietni ieklausīties prognozēs par ietekmes maiņu pasaules politiskajā un ekonomiskajā telpā. Ķīnas eksperte Linda Ju teikusi BBC, ka Ķīna ar gandrīz 2 triljonu lielajām ārvalstu valūtas rezervēm varētu gan palīdzēt Rietumiem finansēt krīzes gaitas maiņu, gan būt par pasaules ekonomikas dzinējspēku, kamēr to nespēj pasaules spēcīgākā ekonomika – ASV.

Vēl vairāk, Ķīna un citas Āzijas valstis pat vēlētos aizdot grūtībās nonākušajai Rietumu pasaulei, lai atjaunotu pieprasījumu savos labākajos tirgos. Otrkārt, Āzijas valstīm bija iespēja vērot krīzes sākumu un izprast tās cēloņus, tāpēc jāšaubās, vai tās riskēs, pieņemot papildu finanšu resursus.

Ķīna pirmā pavisam neuzkrītoši ir sagatavojusi aizsargmehānismus finanšu ieplūšanai no ārpuses, līdzīgi rīkojas arī Krievija. No otras puses, Ķīnas ekonomikas izaugsme krīzes ietekmē ir palēninājusies – 2007. gada pirmajos trīs ceturkšņos tā bija 12,2%, bet 2008. gada trīs attiecīgajos ceturkšņos – 10,4%, 10,1% un 9%. Galvenais Ķīnas ekonomikas izaugsmes palēninājuma iemesls ir lielāko tirgu (ASV un ES) sašaurināšanās. Ķīnas valdība gatavo rīcības plānu ekonomiskās lejupslīdes mazināšanai. Šā plāna mērķis ir nevis dzesēt ekonomiku, bet tieši otrādi – neļaut tai pārmērīgi atdzist.

Tāpēc valdības plānā iekļauta gan nodokļu samazināšana un iekšzemes pieprasījuma paaugstināšana, atvieglojot kredītu pieejamību, gan investīcijas un eksporta veicināšana. Galvenais, Ķīnai pietiek savu resursu un ārvalstu finanses tai nav vajadzīgas. Japānas ziņu aģentūra Kyodo vēsta, ka Japāna, Ķīna un Dienvidkoreja plāno izveidot Āzijas finanšu sistēmas regulatoru, lai uzraudzītu finanšu institūciju stāvokli, tādējādi cenšoties cīnīties ar pasaules ekonomisko haosu.
Iespējams, arī šā pasākuma mērķis ir atvirzīt finanšu plūsmas vai ievirzīt tās vēlamā gultnē.

Kas notiks Āfrikā ?

Eksperti lēš, ka Āfrikas valstu finanšu sistēma, izņemot Dienvidāfriku, ir tik nošķirta, ka pasaules finanšu krīze to neskars. Āfrikas bankas ir piekopušas konservatīvu politiku un apzināti izvairījušās no riskantiem aizdevumiem, tāpēc pasaules finanšu tīklos tās ir maz iesaistītas.

Pat resursu pieprasījuma un cenu pazemināšanās radīs tikai īslaicīgu efektu, jo Āfrikas valstu budžetos ir ierēķinātas pieticīgas resursu cenas, un , kā uzskata eksperti, Ķīnai ir neremdināma kāre pēc izejvielām.
Āfrika varētu būt laba vieta finanšu darbības izvēršanai, taču tad nāktos konkurēt ar Ķīnas uzņēmējiem. Turklāt Āfrikas finanšu tirgus nealkst pēc papildu resursiem no ārvalstīm.

Investīcijas Āfrikas valstīs joprojām ir ļoti riskantas. Risku rada gan korupcija, gan politiskā nestabilitāte, gan kriminogēnā situācija. Āfrikas iespējas ir labas, bet tikai nākotnē. Postsociālisma valstis – joprojām lielais jautājums un lielā iespēja Tumšais zirdziņš pasaules finanšu sistēmā ir postsociālisma valstis. Pēc integrācijas pasaules tirgus ekonomikā nopietna finanšu krīze tās skar pirmo reizi. Eksperti nav vienoti vērtējumos, kā tā izpaudīsies postpadomju valstīs. Šķiet, attīstīto valstu galvenā problēma ir – vai postpadomju valstu ekonomika, kurā, salīdzinot ar attīstītajām valstīm, joprojām ir lielas neizmantotas iespējas, palīdzēs iziet no krīzes vai, tieši otrādi, to padziļinās.

Vērtējumi ir dažādi. Vismaz krīzes sākumposmā valdīja stingra pārliecība, ka postsociālisma valstis krīze skars mazāk. Tas nozīmētu, ka attīstīto valstu banku sektorā investēto naudu varētu turpināt darbināt postpadomju valstīs. Tagad izskan bažas, ka vismaz ES jaunās dalībvalstis var piemeklēt Īslandes liktenis, un tās apstiprina problēmas Ungārijā.

Ārvalstu plašsaziņas līdzekļos parādās analītiķu un starptautisko organizāciju izteikumi, ka arī citas ES jaunās dalībvalstis, tostarp Baltijas valstis, varētu iekļūt krīzes pārņemto reģionu skaitā. Ja tā notiktu, tās krīzes dzēšanai nevarētu izmantot. Savukārt ārpus ES esošās postpadomju valstis investīcijām nav drošas, jo tās plosa politiskas krīzes.
Visas jaunās ES dalībvalstis nav vienādas.

Pašlaik grūti pateikt, kurām valstīm klāsies labāk – tām, kuras saglabājušas savas bankas, vai tām, kurās darbojas ārvalstu bankas. Čehijas un Ungārijas pieredze liecina, ka patstāvīga monetārā politika (peldošā kursa valūta) rada problēmas. Turklāt šķiet, ka kapitāla īpašnieku lielāku labvēlību izpelnīsies tās valstis, kurās ir ārvalstu bankas, un tās ir nabadzīgākās ES jaunās dalībvalstis – arī Baltijas valstis.

Pirmkārt, tāpēc, ka ar banku darbību ir iespējams vadīt to ekonomiku. Otrkārt, šajās valstīs joprojām saglabājās augsta banku peļņa, jo ārvalstu bankas darbina mātesbanku finanšu resursus, necenšoties uzkrāt vietējos, tāpēc depozītu procentu likmes tās var atļauties turēt zemas.

Treškārt, šajās valstīs joprojām ir milzīgas investīciju iespējas, gan modernizējot esošās ražotnes, gan veidojot jaunas. Patiešām, jaunās ES dalībvalstis izskatās piemērotas finanšu tirgus atjaunošanai. Par to liecina arī rietumvalstu banku stratēģijas maiņa. Sākumā tās paziņoja, ka mātesbankas filiālēm nepalīdzēs, bet pēc tam skaidroja, ka ekonomikas (lasi – tirgus pieprasījuma) lejupslīde jaunajās ES dalībvalstīs nebūtu vēlama.

Cits jautājums, vai jaunās ES dalībvalstis iegūs vai zaudēs, turpinot pieņemt finanšu resursus no ārpasaules. Atbilde ir vienkārša – iegūs, ja investēs iegūtos resursus ražojošos tautsaimniecības sektoros, bet zaudēs, ja turpinās karsēt nekustamā īpašuma tirgu. Finanšu plūsmu virzieni, apjoms un efektivitāte būs atkarīgi no jauno dalībvalstu īstenotās ekonomiskās politikas.

Katrā ziņā pašlaik ir izdevīgs brīdis nostiprināt ražojošos sektorus, kas sekmētu ekonomiskās attīstības ilgtspēju. Iegūs tās valstis, kas to pratīs un spēs.

 

Ir viedokļi:

  1. jansis says:

    Tas vēl nav nekas, būs un ir , Latvijai izvilkt sevi un sazagušos pilsoņus nebūs pa spēkam…
    Braucu prom uz Kanādu

  2. Ods says:

    Lielvalstu vadiitaaji daudz ko nesaka. Ja es taads buutu es nekaadaa gadiijumaa neieguldiitu naudu taadaa korumpeetaa un nesakaartotaa tirguu kaa Latvija. Driizaak censtos attiistiit savu neatkariibu no citu valstu resursiem.
    Es braucu uz Holandi, tomeer veel neesmu paarliecinaats vai arii shii valsts izvilks kriizi.

  3. dudud says:

    Visur ir labi, kur mūsu nava. Ja nopietni jāmēģna Zviedrijā tur tomēr ir iespējas, protams , ar valodu sākumā būs prolēma

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

divpatsmit − četri =