Kā jūtas tie tūkstoši latviešu, kas uz Īru zemi… meklēt laimi devās pirms 5-7 gadiem?

Tur iegādātas mājas, un bērni, kas dzimuši zaļajā salā, jau sākuši iet īru skolās. Vai tiešām imeas dienā, Latvija!” kļūs arvien vieglāk teikt īru valodā?

Izrādās, viņi mājās braukt nedomā, jo ar visu krīzi Īrijā var nopelnīt vairāk un dzīvot cienīgāku dzīvi. Par to pārliecinājies Artis Apinis. Viņš, guvis Īrijas rūdījumu, bija atgriezies Latvijā, taču izlēmis atkal doties atpakaļ.

Pēc aptuvenām aplēsēm šobrīd Īrijā ir ap 30 000 – 50 000 latviešu, precīzu skaitli nav iespējams pateikt, jo te nav pastāvīgas migrācijas uzskaites sistēmas..

Latvieši ir visur, arī aptuveni 100 kilometru no Dublinas attālajā pilsētiņā Portairlingtonā. Tā uzcelta burtiski pēdējo gadu laikā un jau piecus gadus kļuvusi gandrīz par otrajām mājām alūksnietim Artim Apinim.

Pie viņa Īrijā LNT Ziņu filmēšanas grupa viesojas jau otro reizi. Pirmā reize bija pirms trim gadiem, kad Artis tikai nesen bija pametis Latviju un braucis naudu pelnīt Īrijā.

Darbu viņš atrada celtniecībā. Cēla mājas, lika jumtus, logus un durvis. Latvieši un citi viesstrādnieki no Austrumeiropas Portairlingtonā jau tad tika vērtēti kā vieni no centīgākajiem un prasmīgākajiem.

Toreiz Ziemassvētki Artim bija dubulti svētki, jo no Latvijas ciemos atbrauca arī sieva Sandra ar dēlu. Tad ģimene vēl nezināja, ka Artis Īrijā strādās vēl vismaz trīs gadus.

Sandra Apine, Arta sieva, 24.12.2005.: “Vismaz mani nomierina fakts, ka Artis te nepaliks. Te nevar justies labi, jo mēs te neesam.”

Artis Apinis, 24.12.2005.: “Lielāko daļu piespiež tas, ka Latvijā nevar nopelnīt. Ne jau tā, ka neko nevar nopelnīt, bet tik, kā gribētos dzīvot.”

Šobrīd Artis atkal strādā būvniecībā. Kopā ar vēl trim latviešu strādniekiem īrē pašu celto māju un atklāj, ka pa šo laiku tomēr bijis atgriezies Latvijā. Taču pēc mājās nostrādātā gada nolēmis braukt atpakaļ uz Īriju.

Artis Apinis, strādā celtniecībā: “Tik finansiālais piespiež atbraukt atpakaļ. Tomēr esmu tēvs, ģimenes galva, man jāpelna. Ja nevaru dot ģimenei, ko vajag, – man jāmeklē ceļi, kā to izdarīt.”

Tagad Artis par atgriešanos Latvijā pagaidām vairs nedomā. Kamēr ir darbs, paliks Īrijā. Protams, esot skumji, jo viss mīļais atrodas mājās, īpaši – ģimene.

Artis Apinis: “Sazvanāmies, katru dienu, sieva var uzzvanīt – pie tā pierod, jūtas notupinās, ka stipri gribi mājās.”

Ekonomiskā krīze jūtama arī te, daudzviet celtniecība apturēta, ir strādnieki, kas aizbraukuši mājās, īpaši poļi. Par savu darba vietu Artis pagaidām gan var justies droši – darba devējs pārliecinājies par viņa profesionalitāti un darbu sola arī turpmāk.

Sākot strādāt Īrijā, varējis realizēt ģimenes sapni – nopirkt pašiem savu māju Alūksnē. Tagad jānodrošina, lai ģimenei nekas netrūktu.

Artis Apinis: “Man aug dēls – tālejošs mērķis. Tam naudu vajadzēs visu laiku. Ja situācija nostabilizēsies – varbūt vēl kādu bērnu. Māja man ir, darbs ar pagaidām. Nav man tāds mērķis – helikopteru nopirkt.”

Kad uznāk nepārvaramas ilgas pēc mājām un nelīdz arī telefona saruna, Artis tuvējā veikaliņā nopērk kādu no Latvijas produktiem. Krievu tautības īpašnieks uz savu bodi piegādā gan biezpiena sieriņu “Kārums”, gan Latvijā ražotus zivju konservus un medu. Te ir arī lietuviešu un poļu produkti, jo veikalā iepērkas galvenokārt viesstrādnieki.

Latvijas laikrakstu pagaidām te nav, taču par latviešiem svarīgiem jaunumiem var lasīt avīzē “Sveiks”, ko izdod mūsu tautieši Īrijā.

Šobrīd Artis ar nepacietību gaida mēneša beigas, jo tad viņš brauks ciemos uz Latviju satikt savus mīļākos cilvēkus.

Paraksties uz KLlproject.lv jaunumiem, spied uz Ikonas
Ievadi savu e-mail un saņem jaunāko…

Liepājnieki, kam mājas ir ārzemēs

Kristīne Pastore

Ja ne citādi, tad vismaz reizi gadā – vasarā – viņi atbrauc ciemos pie savējiem. Citi biežāk. Tie ir mūsu radinieki, paziņas, draugi, kaimiņi, kas dzīvo un iztiku pelna ārzemēs – Anglijā, Īrijā, Zviedrijā, Kiprā un citās valstīs. Atbrauc, paciemojas un dodas atpakaļ. Kā viņiem tur klājas un vai viņi domā par atgriešanos?

“Man nav nekā, par ko žēloties!”

Ilze Meiere (25 gadi) pirms pieciem gadiem aizbrauca ciemos pie draudzenes uz Londonu, palika tur un par atgriešanos nedomā. Jau trešo gadu viņa strādā par izsaukumu reģistratori taksometru firmā, bet pirms tam darījusi visdažādākos darbiņus: strādājusi gan par viesmīli, gan trauku mazgātāju, gan auto mazgātavā un citur. Tagad viņa strādā naktīs, jo dienā mācījās angļu valodu. Septembrī Ilze sāks mācīties portugāļu valodas kursos. “Tāpēc, ka vairums draugu man ir no Portugāles, Brazīlijas vai Mozambikas, un viņi visi runā portugāliski,” viņa skaidro. “Runāt es arī protu, taču nemāku rakstīt un lasīt.” Dzīvojot Londonā, Ilze mazliet apguvusi arī turku, albāņu, jorubu (viena no valodām, kurā runā Nigērijā dzīvojošie) un vairākas citas valodas.

Ilze neslēpj, ka vismaz puse no viņas draugiem ir melnādainie. Arī viņas drauga dzimtene ir Nigērija. Londonā viņš strādā par datorprogrammu testētāju. Un Ilze nenoliedz, ka, iespējams, kādreiz varētu arī apprecēties ar melnādaino vīrieti. “Esmu pieradusi pie viņu kultūras, un man tā patīk,” viņa saka. “Kaut vai tas, ka melnādainie vīrieši pret sievietēm ir daudz uzmanīgāki un pieklājīgāki nekā baltie.” Runājot par kultūru, Ilze pastāsta, ka viņas drauga ģimenes saknes iestiepjas Nigērijas karaliskajā ģimenē. Un tāpēc, kad ciemos bija atbraukusi drauga māte, visi viņai klanījās. “Man gan kā no citas kultūras nākušai bija atļauts neklanīties, es viņu drīkstēju apskaut,” viņa smejas.

Runājot par atgriešanos Latvijā, Ilze ir pavisam skeptiska: ko viņai šeit darīt? “Esmu pieradusi pie lielās pilsētas, pie tā, ka visu laiku kaut kas notiek,” viņa saka. Un piebilst: “Protams, man pietrūkst manas ģimenes, garšīgo Latvijas ēdienu – kaut vai vārīti kartupeļi, kas te ir tik gardi. Man pietrūkst jūras un daudz kā cita, bet dzīvot gan es te vairs negribu.”

Ieskicējot savu materiālo situāciju, Ilze saka, ka iekrājumu nekādu neesot, taču dzīvojot labi. Tiesa, krīze skārusi arī viņu – tagad piecu dienu vietā jāstrādā tikai četras. Pašlaik viņa tikai 20 minūšu brauciena attālumā ar autobusu no centra īrē plašu studijtipa dzīvokli, par kuru mēnesī jāmaksā 700 angļu mārciņu. Iepriekšējais maksājis 500 mārciņu, taču starpību nācies atdot par transportu, jo līdz darbam bijis jābrauc aptuveni divas stundas. “Par pārējo naudu varu atļauties izklaidēties un iztikt nesūdzoties,” saka Ilze. Viņai vispār neesot neviena iemesla, lai sūdzētos par dzīvi. Vienīgi uz Liepāju nevarot atļauties bieži braukt – tas gan izmaksā dārgi. “Ja vēl pirms trim gadiem angļu mārciņa un lats bija līdzvērtīgi, tad tagad par 100 mārciņām varu dabūt tikai 77 latus, un tas ir smieklīgi. Kad draugiem Londonā to stāstu, viņi netic.”

Atvaļinājuma nedēļa ir pagājusi, un tagad Ilze jau atkal ir atpakaļ savās mājās – Londonā.

“Salīgu un aizbraucu – tik vienkārši!”

Vēl pirms trim gadiem Daina Sīle strādāja firmā “Pumac” par metinātāju. Kādā pīppauzē ievirzījusies saruna par to, ka daudzi brauc strādāt uz ārzemēm, un Daina izmetusi: es arī varētu! “Piedod par atklātību, bet tu tam esi par vecu,” tik atklāts bijis kolēģis. Dainai tolaik bijuši 54 gadi. “Salīgstam, ka es aizbraukšu un dabūšu darbu!” teikusi Daina.

Tas bijis augustā. Un jau oktobrī viņa strādājusi Anglijā. “Darbu dabūju ar firmas starpniecību un par to samaksāju 700 latu,” viņa dalās pieredzē. “Sākumā man solīja, ka dabūšu darbu par metinātāju, taču, kad ieraudzīju rūpnīcu, kurā man būtu jāstrādā, un kāds tur bezgaiss, es atteicos.” Darbu viņa dabūjusi cehā, kur jāiesaiņo vistas, un algā katru nedēļu saņēmusi 186 angļu mārciņas, kas ir šajā valstī noteiktais minimums. Taču kā bonuss nākusi līdzi iespēja bez maksas apgūt angļu valodu, ko Daina arī izmantojusi.

Daina pastāsta, ka pirmais gads nav bijis viegls – ļoti gribējies atpakaļ uz mājām. Taču par dzīvi un iztikšanu gan viņa nesūdzas. Te Dainai palikuši seši bērni, no kuriem vecākajai meitai jau ir 39 gadi, bet jaunākais dēls mācās 6. klasē. Un viņas prombūtnē piedzimis jau devītais mazbērns.

Pēc gada Daina pārcēlusies uz citu pilsētu. Jau divus gadus viņa strādā rūpnīcā, kur fasē firmas “Purina” barību kaķiem un suņiem. Un ar dzīvi viņa ir ļoti apmierināta – alga ir krietni lielāka nekā pirmajā gadā, svešatnē Daina ieguvusi daudz draugu gan starp latviešiem, gan citu zemju pārstāvjiem, un arī pati ne vienam vien liepājniekam vai pat veselām ģimenēm palīdzējusi iekārtoties darbā Anglijā.

Stāstot par savu dzīvi Anglijā, zemē, kuru viņa tagad labprāt sauc par savām mājām un uz Liepāju brauc tikai ciemos, Daina piemin arī to, ka ļoti ātri pieradusi pie cilvēciskām un savstarpēji laipnām attiecībām starp cilvēkiem. Viņa saka: “Piemēram, man lielveikalā pie kases priekšā stāv citi, kam iepirkumu ratiņi piekrauti pilni līdz malām, bet man rokās tikai daži produkti. Vienmēr laipni tādus palaiž pa priekšu, lai nebūtu ilgi jāgaida. Un tikpat laipni – lūdzu, paldies, atvainojiet – ir visās dzīves situācijās, kamēr te pie mums, manuprāt, ar pieklājību kļūst aizvien sliktāk.” Tieši cilvēku savstarpējās attiecības ir tās, kuru dēļ Daina nevēlētos atgriezties Liepājā.

Kopš vasaras sākuma viņa ir atvaļinājumā un Liepājā īrē dzīvoklīti. Bet vasaras beigās noteikti vēlētos atgriezties Anglijā, taču viss būšot atkarīgs no tā, ko izlems jaunākais dēls, kuram neveicas mācībās. “Ja viņš piekritīs braukt man līdzi un mācīties tur, es braukšu atpakaļ. Ja ne, man vajadzēs palikt,” viņa saka, taču ir pārliecināta, ka, visticamāk, aizbrauks.

“Man nav jābaidās, kā izvilkšu līdz algai”

Valters Pāvelskopfs (23 gadi) divus gadus dzīvo Īrijā, Drohedā, kas ir aptuveni 50 kilometru attālumā no Dublinas. Vispirms uz turieni pārcēlusies viņa māte ar savu vīru un jaunāko māsu, kurai tagad ir 11 gadu, un apmēram pēc mēneša arī Valters. Liepājā viņš strādājis veikalā “Tehnoland” un studējis, taču mācības bija pārtraucis. Vēlēšanās dzīvot tā, lai nebūtu jābaidās, kā iztikt līdz nākamajai algai, bijis galvenais iemesls, kāpēc viņš izvēlējies pievienoties emigrantiem – darba meklētājiem. Un nevienu mirkli šo izvēli neesot nožēlojis.

Īrijā Valters strādā tirdzniecības centrā “Tesco” par strādnieku. Viņam darbs esot naktīs. “Protams, sākumā bija grūti, izmēģināju strādāt dienā, tomēr naktīs ir izdevīgāk, jo var vairāk nopelnīt: gan virsstundas, gan darbu brīvdienās samaksā dubultīgi,” viņš stāsta. Tiesa, diena lielākoties paiet guļot. Taču ar visu to Valters ir iesaistījies hokeja komandā. Sākumā gribējis spēlēt basketbolu, ko darījis te Liepājā, taču tur šis sporta veids neesot tik populārs un tādā gadījumā nāktos braukāt uz Dublinu, kas darba dēļ ne vienmēr būtu iespējams.

Pēc trīs nedēļu atvaļinājuma, ko Valters pavadījis Liepājā, viņš atkal devies atpakaļ uz Īriju. “Uz mājām,” – tā viņš saka. Tur ģimene īrējot lielu māju. Liepājā vēl palikusi vecākā māsa Agneta ar meitiņu. “Tāpēc arī nesen izmainījām iepriekšējo dzīvesvietu pret lielāku māju, jo cerējām, ka viņa arī pārcelsies pie mums,” saka Valters. Bet Agneta, kas nesen dabūjusi darbu tirdzniecībā, vēl nebraukšot, vēl mēģināšot izdzīvot tepat. Taču esot zināma drošība, ka svešumā ir savējie – ja visi striķi trūks un banka atņems dzīvokli, tad būs, kur palikt.

Valters neslēpj, ka nedomājot tuvākajos gados atgriezties Latvijā un Liepājā. “Man te patīk, un es pat gribētu atgriezties,” viņš ir pavisam atklāts. “Taču, ko es te darīšu, ja redzu, ka draugi un paziņas, kas vēl pagājušajā vasarā bija ar dzīvi un darbu apmierināti, tagad ir vai nu palikuši bez darba, vai viņiem nemitīgi samazina algu. Nē, to es negribu! Turklāt tur man Īrijā ir iespējas gan mācīties, gan veidot karjeru.”

Latvijā …. jaunakais.

Tāpat kā cāļus skaita rudenī, arī bērnus skolās skaita rudenī. Un tagadējos ekonomiskajos apstākļos ir ļoti svarīgi, cik daudz zēnu un meiteņu sasēžas pilsētas mācību iestāžu solos.

Jo princips nauda seko skolēnam ietekmē gan klašu skaitu, gan skolotāju atalgojumu, gan mācību iestāžu tīkla izmaiņas. Taču tendence ir tāda, ka skolēnu skaits sarūk.

Šoruden skolas gaitas uzsācis par 161 bērnu mazāk, nekā bija paredzēts. Arī pirmklasnieku ir par 29 zēniem un meitenēm mazāk, nekā bija iecerēts, domājot par to, cik bērniem pēc viņu vecuma un dzīvesvietas būtu jāsāk iet skolā Liepājā. Mācības vidusskolā uzsākuši par 20 jauniešiem mazāk.

Un ne jau tikai demogrāfiskā situācija te vainīga. Tieši pēdējos mēnešos vērojama vēl kāda tendence. Latviju un Liepāju atstāj ne vairs tikai pats ģimenes apgādnieks, bet gan izceļo visi kopā, līdzi paņemot arī savas atvases.

Izglītības pārvaldes speciālistes, pildot Ministru kabineta noteikumus, apkopo datus gan par izceļojušajiem bērnu vecākiem, lai zinātu, kuriem skolēniem ir vajadzīga uzmanība, gan par ģimenēm, kuras aizbraukušas ar visiem bērniem – gan skolas vecuma dēliem un meitām, gan bērnudārzu audzēkņiem.

Pagājušajā mācību gadā kopā ar vecākiem Liepāju un skolu pametuši 162 skolēni. Tagad, uzsākot jauno mācību gadu, no skolām saņemtie dati rāda, ka vasarā un septembrī no Liepājas aizbraukuši, citās valstīs dzīvo un mācīsies apmēram tikpat daudz zēnu un meiteņu, cik pērn visā gadā.

“Mēs jūtam, ka skolēnu skaits samazinās. Protams, ir skumji, ka bērni aizbrauc no valsts kopā ar saviem vecākiem, taču ir jārēķinās, ka tā ir iespēja šīm ģimenēm izdzīvot.

Mums ir tāda kārtība, ka gadu šiem aizbraukušajiem skolēniem tiek saglabāta vieta skolā,” sacīja Raiņa 6. vidusskolas direktora vietniece Edīte Bahura. Arī šajā mācību iestādē, audzēkņu skaitam samazinoties, ir mazāk klašu, pirmo reizi nācies izveidot tikai divas paralēlās piektās klases. Skolotājiem darbs ir, taču slodzes mazākas.

Skolēni skolās šajā mācību gadā:

Tika gaidīti 9475 zēni un meitenes, ieradās 9314,
to skaitā pirmklasnieki: tika gaidīti 881 bērns, mācās 852 bērni;
10. klasē vajadzēja sākt mācīties 823 skolēniem, iesāka 803 skolēni.

Daina Meistere

PAPILDINU 22.08.2010

Kā iet cituviet Latvišiem ārzemēs…

Darba meklētājus ārvalstīs apkrāpj arī savējie – latvieši, kas jau strādā ārvalstīs, apkrāpj atbraukušos tautiešus. Plašāk skaties «Panorāmas» sižetā.

PAPILDINU 09.02.2011

PAPILDINU 10.04.2011

Latvieši darbu un pat mājvietu atraduši daudzviet ārvalstīs, arī Norvēģijā, kur kopumā mīt ap 10 000 Latvijas piederīgo.

Lai uzzinātu, kā mūsējiem veicas, šonedēļ Norvēģijā viesojās Latvijas televīzijas filmēšanas grupa un tikās ar tur dzīvojošajiem latviešiem.

Ir viedokļi:

  1. gzz says:

    Viss ir O.K , bet ja esi precēcs , un otra puse paliek mājās , tad samierinies ar to ka jūsu attiecības sāks izirt , jo jūs atsvešināsities palēnam !!! 100%

  2. janis says:

    Velos straadaat Irijaa esmu straadaajis paer darznieku un meza darbus veicis….Kas ir jakarto lai brauktu uz Iriju straadaat????

  3. kurzemnieks says:

    Ja nav pazīšanaās vai draugi Īrijā …bēdīgi

  4. solvita says:

    es arii domaju driizuma braukt uz Iriju straadt gribeetu kadus draugus jau

  5. laimisk says:

    Valsts prezidents šonedēļ izsludinājis pieņemtos grozījumus Pilsonības likumā, kas stāsies spēkā no 1.oktobra.

    Likums paredzēs, ka Latvijas pilsoņiem un trimdā dzīvojošajiem latviešiem būs iespējams iegūt dubultpilsonību. Grozījumi likumā arī paredzēs atvieglojumus nepilsoņu un bezvalstnieku bērnu atzīšanā par Latvijas pilsoņiem.

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

5 × 1 =