Indīgās sēnes ir jāpazīst pirms dodies mežā!

Ikvienam sēņotājam jāpatur vērā noteikums, ka ēšanai drīkst vākt tikai tās sēnes, kuras labi pazīstamas… kā ēdamas.

Nedrīkst būt nekādas paļaušanās uz vispārējām ēdamo un indīgo sēņu pazīmēm, jo kopīgu, tikai vienām vai otrām raksturīgu pazīšanas pazīmju nav.

Saindēšanās var notikt ne tikai ar indīgām sēnēm, bet arī ar ēdamām sēnēm, kuras nepareizi sagatavotas vai bojājušās.

Pareiza sēņu sagatavošana it īpaši jāņem vērā, ja ir salasītas t.s. nosacīti ēdamās sēnes, kuras pirms gatavošanas īpaši jāapstrādā, jānovāra, novārījuma ūdeni obligāti izlejot, kā arī tās sēnes, kuras iesāla un kuras pēc iesālīšanas noteiktu laiku jāiztur.

Lai izvairītos no nepatīkamiem saindēšanās gadījumiem, jānovāra ir gandrīz visas sēnes (sēņu novārījuma ūdeni izlejot), izņemot dažādās bekas (izņemot raganu beku), čigānenes, dižsardzenes, atmatenes (šampinjonus), kuras pēc to notīrīšanas un nomazgāšanas var tūlīt cept.

Attiecībā uz sēņu lietošanu svaigā veidā, piemēram, salātos vai arī lielo dižsardzeni mežā uzgriežot uz sviestmaizes, jānorāda, ka šīs sēnes var saturēt vielas, kuras jutīgiem cilvēkiem var izraisīt vieglu saindēšanos.

Tas, protams, neattiecas uz kultivētajām atmatenēm (šampinjoniem).

Indīgās sēnes… Latvija.

Zaļā mušmire – Amanita phalloides

Zaļo mušmiri uzskata par indīgāko Latvijas sēni

Amanita.phalloides2-zaļā-mušmire

Zaļās mušmires cepurīte ir 4-15 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk plakani izliekta, olīvzaļa, vidū parasti tumšāka, zīdaina, ar gludu malu. Vietām cepurīte ar baltām pārslām, kas ir vispārējā plīvura atliekas.

Lapiņas cepurītes apakšpusē baltas, vēlāk ar zaļganu apsarmi.

Mīkstums balts, maigs, ar patīkamu medus smaržu un riekstu garšu. Veci un sakaltuši augļķermeņi ar pretīgu smaku.

Amanita.phalloides2a-zaļā-mušmire

Kātiņš 5-15 cm garš un 0,8-2,2 cm resns, cilindrisks, sākumā šūnains, vēlāk ar dobumu, ar izlocītām bālganzaļām joslām, kuras veidojas ārējai audu kārtiņai saplaisājot. Augšdaļā kātiņš rievains, tam vairāk vai mazāk piekļāvies rievains, plats, nokarens gredzens, kas dažreiz var arī izzust. Kātiņš pie pamatnrs bumbuļveidīgi paresnināts. Paresninājumu ietver plata, maisveidīga, trīs līdz četrdaivaina maksts.

Latvijā sēnes augļķermeņi sastopami bieži no jūlija līdz oktobrim pa vienam, kā arī lielākās vai mazākās grupās jauktos un lapkoku mežos, parkos un dārzos, zem ozoliem.

.

Baltā mušmire – Amanita virosa

Ļoti indīga sēne.

Baltā-mušmire-Amanita-virosa-Lam.-Bertilloni2


Baltās mušmires cepurīte ir 3-7 cm plata. Sākumā tā puslodesveidīga, ieapaļi ķīļveidīga, bet vēlāk izpletusies, ilgi paliek ar ielocītu malu, pilnīgi balta, zīdaini spīdīga, mitrā laikā gļotaina.

Lapiņas brīvas, biezas un baltas.

Mīkstums ar pretīgu smaržu un nepatīkamu garšu.

Kātiņš slaids, 5-12 cm garš un 0,8-2 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes ar bumbuļveidīgu paresninājumu un bālu, ādainu, bieži cieši piegulošu maksti. Gredzens plats, balti zīdains, vecām sēnēm arī izzūdošs.

Baltā-mušmire-Amanita-virosa-Lam.-Bertilloni

Augļķermeņi parādās no jūlija līdz oktobrim skujkoku, retāk lapkoku mežos.

Baltā mušmire ir otra indīgākā sēne Latvijā aiz zaļās mušmires. To apēdot, saindēšanās pazīmes parādās vēlu, pēc astoņām līdz 40 stundām, kad jau skarti dzīvībai svarīgi orgāni.

Raksturīgākie simptomi ir vemšana un caureja. Vairākos izziņas avotos norādīts, ka toksīni izraisa aknu un nieru bojājumus un pat nekrozi, tādēļ saindēšanās ne reti beidzas ar nāvi vai arī izraisa aknu un nieru mazspēju.

Sarkanā mušmire – Amanita muscaria

Indīga

 

Amanita-muscaria

Sarkanā mušmire ir pazīstamākā no mušmirēm. Tās cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu; sākumā tā ir gandrīz lodveidīga, vēlāk izpletusies – plakana, koši sarkana vai sarkanīgi dzeltena ar lielām baltām vai dzeltenīgām plēksnēm.

Lapiņas baltas.

Mīkstums balts, bet tieši zem cepurītes virsmiziņas gaiši oranžs vai dzeltenīgs, ar saldenu garšu, bet bez īpašas smaržas.

Amanita-muscaria2-sarkanā-mušmire

Kātiņš 5 – 25 cm garš un 1 – 3 cm resns, balts vai nedaudz dzeltenīgs ar biezu baltu vai dzeltenīgu nokarenu gredzenu augšdaļā. Pie pamatnes kātiņš bumbuļveidīgi paresnināts, ar biezu maksti, kuru veido vairākās koncentriskās rindās novietotas baltas vai dzeltenas plēksnes.

Aug skuju koku un lapu koku mežos gan pa vienai, gan arī veidojot lielākas vai mazākas grupas.

Panteru mušmire – Amanita pantherina

Indīga

Amanita-pantherina-panter-mušmire-2

Panteru mušmires cepurīte sasniedz 4 – 10 cm platumu, tā sākumā ir puslodesveidīga, vēlāk izliekti plakana, izplesta, jauna gļotaina, ar svītrainu malu, brūna, dzeltenbrūna, pelēkbrūna ar daudzām baltām plēksnēm koncentriskās joslās.

Lapiņas baltas.

Mīkstums balts ar nepatīkamu rutku smaku.

Amanita-pantherina-panter-mušmire

Kātiņš 5 – 12 cm garš un 0,5 – 2 cm resns, sākumā blīvs, vēlāk ar dobumu, balts, augšdaļā ar platu baltu nokarenu gredzentiņu, apakšdaļā paplašināts, ietverts baltā makstī ar strupu malu, virs kuras redzamas viena vai divas neskaidras jostas.

Sēne satopama ļoti bieži gan skuju, gan arī lapu koku mežos no jūlija līdz septembrim.

Sarkanbrūnā tīmeklene(Cortinarius orellanoides)

INDĪGA!

Cortinarius orellanoides

Nāvējoši indīgas sēnes var būt arī starp visai nelielajām šķiedrgalvītēm, un kā ļoti indīga tiek raksturota sarkanbrūnā tīmeklene.

NEBAIDU, bet  ja izdodas izdzīvot, tad atlikušo mūžu var pavadīt pie mākslīgās nieres


Cepurīte …  3-8 cm plata, sākumā koniska, vēlāk plati koniska, ar smailu pauguru, sausa, šķiedraini zvīņaina, malā zīdaina, rūsgani oranža, vai oranži sarkanīgi brūna. Tīmeklis okerdzeltens. Mīkstums okeroranžs, ar rutku smaržu un neizteiktu garšu.

Mēdz augt mitros egļu mežos vasaras beigās un pat vēlā rudenī.

 

Violetbrūnā mušmire – Amanita porphyria

Vāji indīga sēne

Amanita-porphyria-violet-brūnā-mušmire

Violetbrūnās mušmires cepurīte sasniedz 3 – 11 cm platumu, tā ir gaļīga, sākumā puslodesveidīga, zvanveidīga, vēlāk izpletusies ar gludu vai nedaudz svītrainu apmali, purpurkrāsā vai pelēkbrūna ar zili violetu nokrāsu un retām baltām vai tumšām plēksnēm vai bez tām.

Lapiņas baltas.

Mīkstums balts, zem virsmiziņas violets ar asu smaržu un garšu.

Amanita-porphyria-violet-brūnā-mušmire-2Kātiņš 6 – 10 cm garš un 0,6 – 1 cm resns, cilindrisks, slaids, galotnē sašaurināts, ar baltganu gredzenu, sākumā bez, vēlāk ar dobumu, pie pamatnes ar lielu, gandrīz lodveidīgu bumbuļveida paresninājumu, ko ietver maksts.

Aug skuju un jauktu koku mežos, sevišķi zem priedēm, no augusta līdz novembrim.

Patujāra šķiedrgalvīte – Inocybe erubescens

Indīga un sastopama visagrāk pavasarī

Inocybe-erubescens-Patujāra-šķiedrgalvītePatujāra šķiedrgalvītes cepurīte ir 5 – 8 cm plata, sākumā tā ir zvanveidīga, vēlāk izpletusies, ar izcilni cepurītes vidū, šķiedraina, malās radiāli ieplaisājusi, sākumā balta vai krēmkrāsā, vēlāk sarkanīga vai sarkanbrūna.

Kātiņš 2 – 10 cm garš un 0,8 – 1,5 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes paplašināts un dažkārt nedaudz saliekts, gluds, tādā pat krāsā kā cepurīte.

Lapiņas sākumā iesārtas, vēlāk brūnganas ar sarkanīgiem plankumiem.

Patujāra-šķiedrgalvīte-Inocybe-erubescensMīkstums balts, lauzumā krāsu nemaina, bet kātiņā viegli sārtojas, ar patīkamu garšu un svaigu augļu smaržu, kas vēlāk kļūst nepatīkama.

Patujāra šķiedrgalvīte ir mūsu agrākā indīgā sēne, kura aug no maija līdz augustam lapu un jauktu koku mežos, dārzos un parkos, it īpaši zem liepām, ozoliem, eglēm kaļķainā augsnē. Maijā un jūnijā sēņotājiem jāuzmanās, lai šo sēni nesajauktu ar auzeni.

Hornemana virpainīte – Stropharia hornemannii

Mēreni indīga

Stropharia-hornemannii-virpainīte

Cepurīte 7 – 14 (16) cm plata, sākumā zvanveida, tad izliekusies, vēlāk izpletusies, balta, bālbrūna līdz pelēkbrūnganai ar violetu nokrāsu, mitrā laikā ļoti gļotaina, sausa spīdīga, gluda. Mala ar baltām plīvura atliekām, ilgi saglabājas ieritinājusies.

Mīkstums salmu dzeltens, ar nepatīkamu smaku un garšu.

Lapiņas sākumā baltganas, tad pelēcīgi violetas, nogatavojoties sporām tumšbrūnas, biežas, pieaugušas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERAKātiņš 8 – 15 (20) cm garš, 1 – 2,5 cm resns, uz galotni sašaurināts, baltgans līdz bāli dzeltens, ar baltu platu gredzenu, kurš bieži apbiris ar brūnām sporām.

Sēne bieži sastopama skuju un jauktos mežos.

Kailā mietene – Paxillus involutus

Vieni saka, ka nav indīga, bet speciālisti sāk atzīt, ka ir viegli indīga

Kailās mietenes cepurīte ir 3-18 cm plata, bieza. gaļīga, sākumā izliekta, vēlāk izpletusies, līdzena vai plati piltuvveidīga ar ielocītu malu, brūna, dzeltenbrūna, vāji tūbaina, mitrā laikā gluda, lipīga, sausā – nedaudz spīdīga. Tā ir centrāla vai nedaudz ekscentriska.

Kātiņš 6-8 cm garš un 1-1,5 cm resns, cilindrisks, bez dobuma, gareniski šķiedrains, tādā pat krāsā kā cepurīte vai nedaudz gaišāks.

Lapiņas biezas, bieži ar anastomozēm (savienojumiem), nolaidenas, dzeltenbrūnas vai okerkrāsā, iespieduma vietās melnē. Lapiņas no cepurītes atdalās tāpat kā stobriņu slānis bekām.

Mīkstums irdens, bez īpašas smaržas, ievainojuma vietās sākumā dzeltē, tad brūnē. Vārot mīkstums kļūst gandrīz melns. Tam skābena garša un smarža.

Sēne sastopama ļoti bieži lapkoku, skujkoku un jauktos mežos parasti lielākās vai mazākās grupās no jūnija līdz novembrim. Sēne bieži sastopama arī piesārņotās vietās ar saārdītu zemsedzi.

Rūgtā sērsēne – Hypholoma fasciculare

Ļoti indīga

Cepurīte 3 – 7 cm plata, plāna, sākumā izliekta, vēlāk vairāk vai mazāk izplesta, centrā ar izcilni, sēra dzeltena, centrā tumšāka, ar sarkanīgu vai oranžīgu nokrāsu.

Kātiņš 5 – 10 cm garš un līdz 0,5 cm resns, sēra dzeltens, vēlāk ar rūsas krāsas šķiedrām.

Lapiņas sākumā sēra dzeltenas, , tad zaļas vai olīvkrāsā, ļoti ciešas.

Mīkstums sēra dzeltens, kātiņā nedaudz brūngans ar ļoti rūgtu garšu.

Sastopama dažāda tipa mežos, dārzos un parkos uz lapu un skuju koku celmiem pušķos, ļoti bieži no maija līdz novembrim.

Īsumā arī viss, bet atceries… !

JA ŠAUBIES PAR SĒNES DERĪGUMU UZTURĀ- NERISKĒ UN ŠĀDU  SĒNI NEAIZTIEC !

Sēņu ekspertu padoms…

Vai sēņu termiskā apstrāde, piemēram, kārtīga novārīšana, ļauj samazināt indes daudzumu sēnēs, padarot tās nekaitīgākas?

– Tas nelīdzēs! Sēnēs esošās indes termiskās vai cita veida apstrādes gaitā nesabrūk. Jāņem vērā, ka cilvēks var saindēties ne tikai ar indīgajām, bet arī ar ēdamajām sēnēm, ja uzturā lieto pārāk vecas sēnes. Svaigas sēnes pēc to ievākšanas var glabāt tikai īsu laiku, jo tās ātri bojājas un tajās savairojas

Baktērijas

Un nekādā gadījumā nedrīkst sēnes marinēt vai sālīt cinkotos traukos. Arī tas var izraisīt saindēšanos.

Dažas ēdamās sēnes ir viegli sajaukt ar indīgajām, jo izskata ziņā tās ir ļoti līdzīgas.

Tā patiešām ir.

Balto mušmiri var viegli sajaukt ar atmateni jeb šampinjonu. Galvenā atšķirība – sēnes cepurītes apakšā esošo lapiņu krāsa.

Atmatenei tās sākumā ir sārtas, bet pēc tam kļūst brūnganas. Baltajai mušmirei lapiņas ir baltas. Zaļo mušmiri var viegli sajaukt ar zaļo bērzlapi, jo tām ir gandrīz vienādas cepurītes.

Tad jāskatās uz sēnes kātiņu. Mušmirei ap kātiņu ir bārkstains gredzens, bet zaļajai bērzlapei tāda gredzena nav. Grozā jāliek tikai tās sēnes, kuras labi pazīstat.

Ja ir kādas šaubas, var ņemt palīgā sēņu grāmatu.

Taču ir arī tādi gadījumi, kad iet runa par kādu sēni un saka:

«Vakar mēs šīs sēnes ēdām, taču tagad gribētu noskaidrot, kā tās sēnes sauc un vai tās ir ēdamas.» Ja tā rīkojas, tad nav brīnums, ka katru gadu cilvēki tomēr saindējas ar sēnēm,kuras uzturā lietot nedrīkst.

Indīgās sēnes ir!

Uzmanies un sēņo ar zināšanu bagāžu, jo Indīgās sēnes var nogalināt!

Lasi papildus piemeklētus rakstus:

6 Atbildes uz “Indīgās sēnes, skaidrojumi par kaitīgumu un fotogrāfijas”

  1. santa says:

    Laužu ,bērzlapes,baravikas,gailenes un viss.

  2. kasitis says:

    Šogad sēņu ka biezs , bet man jau mīļākās tās kur krāsainie sapņi rādās 🙂

  3. dusja says:

    Paldies par rakstu

  4. Līga-celmeņlasītāja says:

    Paldies!!! Ipashi aktuala mana nezināšana bija KADAS IZSKATĀS INDĪGĀS CELMENES !
    Vēl jāatrod kā var atpazīt INDĪGĀS SMILTENES !!! Uzzināju, ka tādas ir un ļoti līdzīgas…, un nu esmu shokkkā!

  5. Līga-celmeņlasītāja says:

    HHHaaaaa ! ģīmīti klāt pielika labo! Tas ir senotajs pec viltus smiltenem !

  6. qwestion says:

    Nju un kur ta ir apraksts ar Sarkanbrūno tīmekleni (lat. Cortinarius orellanoides, syn. Cortinarius speciosissimus, Cortinarius rubellus) ?

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

divi × četri =