Adventa mēnesis, atpūtai un pārdomām par sevi, par tuvajiem

 

 

Katru gadu pirms Ziemassvētkiem sākas Adventa mēnesis.

Šogad, mazliet ātrāk, jau 27. novembrī aizdedzināsim pirmo sveci Adventa vainagā.

Kas mums ir Adventa mēnesis?

Tas ir  laiks pārdomām un laiks sevis apzināšanai.

Tas ir laiks, kad savu māju rotāsim ar Adventa vainagu un aizdedzināsim pirmo no četrām svecēm.

Ar šo dienu kristīgajā pasaulē sāk Ziemassvētku gaidīšanu.

Advents atzīmē laika posmu no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem, un tas ir pārdomu laiks pirms lielā brīnuma un prieka vēsts − Kristus piedzimšanas.

Kristīgajiem četras nedēļas ilgais Adventa mēnesis ir kristietības reliģijas cetrālās figūras – Jēzus Kristus gaidīšanas laiks; tulkojumā no latīņu valodas vārda “advenire” tā nozīmē “atnākšana”.

Tradicionāli Adventes laikā katru svētdienu tiek aizdedzināts pa vienai svecītei Adventes vainagā. Aplis, ko veido vainags, kopš senseniem laikiem simbolizē mūžību un vienotību, vienlaikus tā gredzena formai simbolizējot uzticību Dievam un viņa apsolījumiem.

Pēdējos gados baznīcas tradīcijā tiek izmantota arī debeszilā krāsa, norādot uz cerību un nākamo laiku, vienlaikus arī izceļot to, ka Adventes laika noskaņa atšķiras no ciešanu laika.

Adventes pirmajā svētdienā sākas jaunais Baznīcas liturģiskais gads, kas tradicionāli noslēdzas ar Mūžības svētdienu.

Šāda kārtība veidojusies no izpratnes, ka cilvēka ticības dzīve sākas līdz ar sastapšanos ar Kristu.

Kristus ir Dievs, kurš kā bērns ienāk cilvēka dzīvē, pieaug, atstāj savu mācību, mirst pie krusta, Lieldienās augšāmceļas un vada cilvēku uz sastapšanos ar Dievu pēc laicīgās dzīves.

Mūsdienās Adventes svētdienās bieži tiek lietots šāds tematisks iedalījums:

1.svētdiena — Dieva solījums par pasaules Pestītāju Ēdenes dārzā;
2.svētdiena — praviešu solījumi Vecajā Derībā par pasaules Pestītāja nākšanu;
3.svētdiena — Jāņa Kristītāja norādījumi par Pestītāju tautas vidū;
4.svētdiena — Kristus norādījumi par Viņa otro atnākšanu Lielajā Tiesas Dienā.

Tomēr daudziem no mums Advente ir tas laiks, kad klusām gaidām pienākam Ziemassvētkus; kad ikviena sirsniņā iedegas cerība un gaidas pēc Ziemassvētku brīnuma.

Šajā laikā ir pieņemts miers un līdzsvara meklējumi sevī… Tas ir laiks, ko pavadīt mājās, kopā ar ģimeni

Taču pats galvenais šajā apcerīgajā gaidīšanas laikā — nepazaudēt sākotnējo Adventes ideju, izprast četru sveču nozīmi un Ziemassvētku dziļāko būtību.

Mēs atveram savas sirdis, savu iekšējo pasauli, vairāk dodam un piedodam.

Adventa mēnesis

 

Dalies ar šo rakstu, nekautrējies!

Nospied "CTRL" un "D" reizē! Kāpēc? Tāpēc, lai vēlāk varētu atgriezties pie raksta!

5 Atbildes uz “Adventa mēnesis, atpūtai un pārdomām par sevi, par tuvajiem”

  1. Anna says:

    Adventes laiks – svētības laiks,
    Par visiem kam grūti lūgšanu laiks.
    Klusuma čukstu dvēseļu laiks,
    Ar augstāko tuvības, sarunu laiks.

    Katrs ir aicināts, katrs ir izredzēts,
    Mīlestībā, labestībā cilvēcisks būt.
    Egļu smaržā un sveces liesmā,
    Par brāli vai māsu tuvāko saukt.
    /Egils Dambis/

  2. MĀaaarks says:

    Ļoti pravietiski vardi:
    Neieved mūs kārdināšanā pāri, vairāk, nekā mēs spējam panest.
    Vakar bija ņemts par daudz…!!!

  3. Maida says:

    Re kur atbilde Tavam rīta ciešanām…
    “kļūstam pārlieku droši – tā, ka tev pie mums jānāk ar krusta un nelaimes rīksti”

  4. de.byg says:

    Ak, Dievs Kungs! Žēlīgais Tēvs pār visiem, kam bērnu vārds ir Debesīs un virs zemes. Tu nepiekūsti mums, saviem bērniem, labu darīdams, un spied mūs caur krustu un bēdām nākt pie tevis.

    Tev pieder mūžīgs gods un slava, ka tu par mums esi gādājis nevien tad, kad nespējam paši par sevi gādāt, bet esi mūs mīlīgi auklējis no pašas jaunības, un caur dažādām bēdām un nelaimēm, itin kā pie rokas vezdams, esi tēvišķi izvadījis.

    Bet, ak!, bet mēs nožēlojam to, ka mums vēl tik daudz noziegumu un grēku, lai arī (jebšu) tava žēlastība mums bagātīgi atklājusies. Mazums ir tas, ko mēs zinām, un lielo daudzumu mēs nezinām. Ak! Mēs esam kā mazticīgi.

    Tavu vārdu gan mēs dzirdam, bet cik grūti mums tas nākas, līdz taisnība mūsu sirdīs zeļ un saņemas.

    Cik drīz mēs atkāpjamies no taisnā ceļa, kad tu savu roku maķenīt no mums novērs. Kad tu mums liec redzēt labas dienas, tad mēs gana ātri no tevis atraujamies, kļūstam pārlieku droši – tā, ka tev pie mums jānāk ar krusta un nelaimes rīksti. Ak, Dievs! Piedod mums jēl mūsu grēkus, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus labad.

    Ņem, tu, mūs pie rokas, un ved mūs uz to ceļu, pa kuru mums jāstaigā. Lai mēs dzenamies pēc patiesības, pēc goda, pēc mīlestības un taisnības. Un kā citkārt tavi svētie visās bēdās ir paglābušies tavā mīlestībā, tā palīdzi pastāvēt arī mums. Lai mēs priecīgi un labprātīgi daram tavu pratu. Neieved mūs kārdināšanā pāri, vairāk, nekā mēs spējam panest.

    Dod, ak, Dievs!, mums bēdu laikā paciesties, tavam prātam padoties, lai mēs paliekam tev uzticami līdz nāvei. Un kad tā savu cīņu izcīnījuši, tecēšanu pabeiguši un ticību turējuši būsim, tad tu, žēlīgs Dievs, dosi mums arīdzan taisnības kroni, ko tu esi sagatavojis visiem, kas tevi mīlējuši. To mēs ticam, un tāpēc ceļos mezdamies tevi pielūdzam.

  5. Zinaīda says:

    Adventa laika būtisks simbols ir vainags jeb aplis, kas apzīmē mūžību un vienotību, gaismas uzvaru pār tumsu. To veido no mūžzaļiem priežu vai egļu zariem, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību.

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

seši + 13 =

scroll to top